VALSTS IEKĀRTAS VAI POLITISKĀ KURSA MAIŅA ?

Sarunās ar cilvēkiem, kas nav apmierināti ar to, kas patlaban notiek Latvijā, nereti gadās dzirdēt šādus izteikumus – nu, ko mums var līdzēt kādas jaunas kustības vai partijas dibināšana, pat, ja tai izdosies iekļūt Saeimā, nekas būtisks jau no tā nemainīsies. Jāmaina būtu visa valsts iekārta kopumā, tad varbūt latviešiem Latvijā sāktu klāties labāk... Kad sāc šim cilvēkam jautāt, ko tad viņš gribētu uztaisīt savādāku, nekā ir patlaban: visas tautas vēlētu prezidentu Saeimas vēlēta vietā, mažoritāro vēlēšanu sistēmu proporcionālās vietā...utt., tad atbilde parasti skan – nē, es uzskatu, ka valsts politika, tās attieksme pret iedzīvotājiem nav pareiza, to es gribētu pamainīt... Un tad nu kļūst skaidrs, ka šis cilvēks būtībā vēlas nevis politiskās IEKĀRTAS, bet gan politiskā KURSA maiņu. Šādai vēlmei arī es varu tikai pilnībā pievienoties.
Jau no pašas tā dēvētās „4.maija republikas” dibināšanas sākuma tika paziņots, ka tās varturi uzskata neatkarīgas Latvijas dibināšanu (atjaunošanu?) tikai kā starpposmu pārejai no vienas savienības (PSRS) citā savienībā (ES). Būtībā tika apgalvots, ka latviešiem esot jau izsenis tāds liktenis – kalpot kādam kungam, un atliekot tikai izvēlēties, kurš kungs kurā situācijā esot mazāk riebīgs, pie tā tad esot arī jāturas. Daudziem bijušajiem kompartijas funkcionāriem (Gorbunovam un Co) nebija nekādu grūtību pārorientēties no padomju regulu pildīšanas uz ES regulu ieviešanu un pildīšanu, kas tika sekmīgi uzsākts jau L(PS)R AP laikā un pēc tam secīgi turpināts 5. un nākamo Saeimu laikā. Piedevām, protams, tika apgalvots, ka šīs savienības esot kardināli atšķirīgas, viena ar varu izveidota, otra brīvprātīga...utt., lai gan domājošam cilvēkam ir acīmredzams, ka 80% gadījumu ES līdzinās PSRS, bet tā atšķirība 20% nāk mums tikai par sliktu, jo, atšķirībā no vecajiem laikiem, jaunajā savienībā visos tās satelītos par vienu un to pašu darbu netiek maksāta viena un tā pati alga, veikalos par vienādām precēm nav vienādas cenas, turklāt, šīs impērijas iedzīvotājiem netiek garantēts tikpat kā nekāds sociālais nodrošinājums. Toties mūsu varturiem ir iespēja veikli aizbildināties – mēs jau neko nenosakām, visu regulē Mas..., ai, nē, Brisele! Kā šā gada sākumā teica viens no mūsu „finanšu ģēnijiem” diskusijā TV par jevrika ieviešanas nepieciešamību: „Ko jūs gribat, vai tad mēs varam īstenot pilnīgi neatkarīgu finanšu-monetāro politiku? Tas nekur pasaulē nav iespējams!” Atliek tikai piebilst – ar kosmopolītisma drazu piesārņotās smadzenēs, kas informāciju guvušas pamatā no sorosiešiem (cionistu-masonu-pederastu ložu demagogiem), protams, nevar ienākt prātā doma, ka kāda valsts varētu darboties savās interesēs, nevis izdabājot kādai Austrumu vai Rietumu savienībai. Lūk, tādi ir mums varturi, kas to vien prot, kā vergot ārzemju kungiem. Un ir pilnīgi vienalga, kādā veidā viņi tiek pie varas, kāda valsts iekārta viņiem šo varu rokās iedod – kamēr šādi izdzimteņi noteiks kārtību mūsu valstī, Latviešu tautas dzīvē nekas uz labo nemainīsies...
Otra nopietnā kļūda, lai neteiktu asāk – noziegums, kas tika pieļauts mūsu valsts politikā jau kopš 1990.gada 4.maija, bija t.s. „integrācijas” kursa pasludināšana (sākumā gan varturi šādu jēdzienu nelietoja). Uzreiz tika apgalvots, ka katrs, kas dzīvojot Latvijā, esot mums mīļš, dārgs un vajadzīgs, ka nevienam no šejienes piespiedu kārtā nelikšot braukt prom, bet, ka kāds to darīšot brīvprātīgi, tad mēģināšot viņu savukārt atrunāt. Un tā tas arī notika – sākot no Toļika Gorbunova līdz pat Veročkai un pašreizējam prezim, visi nepārtraukti sludina, cik ļoti vajadzīgi mums esot visi nelatvieši, kā valsts allaž esot gatava rūpēties par viņu komfortu un labklājību Latvijā (atcerēsimies kaut vai nesen sacelto ažiotāžu saziņas līdzekļos, ka valsts neesot paredzējusi naudu budžetā, par ko pasniegt ziedus naturalizētajiem nepilsoņiem [okupantiem – A.G.], jo būšot liels kauns, ja viņi aiziešot prom no iestādes ar pliku pasi rokā, bez dāvanas [vairumam šo jaunizcepto latvieteļu gan, manuprāt, puķīšu vietā labāk gribētos saņemt vodkas pudeli – A.G.]). Neviens varturis „4.maija Latvijā” nekad nav izteicies ne par nepieciešamību veikt Latvijas dekolonizāciju, ne arī par pirmtiesību noteikšanas nepieciešamību Latvijā Latviešiem, lai gan abas šīs lietas ir pilnīgā saskaņā ar starptautisko likumdošanu, un to pieļauj arī atbilstošas ANO rezolūcijas... Ja nu kāda partija, esot vēl ārpus Saeimas, par šīm lietām runā, tad, tiekot pie naudas un varas, momentā tās „aizmirst”, kā to spilgti apliecina bēdīgi slavenais „T un B / LNNK” piemērs.
Tātad, kā mēs šobrīd redzam, neviena partija (arī I.Grigules pārstāvētā LZS, kurā viņa nupat ir oficiāli iestājusies, neskatoties uz to, ka viņas frakcijas kolēģi neatbalstīja Grigules aktivitātes referenduma par eiro ieviešanu organizēšanas sakarā; tādejādi viņa spilgti apliecināja, ka nav nekāda Patriote, bet gan bezprincipu karjeriste, kuru interesē tikai vara un nauda) neuzskata, ka Latvijai būtu jāatjauno sava neatkarība, izstājoties no ES, neviena partija neatbalsta nepieciešamību veikt Latvijas dekolonizāciju, pilnīgi pretēji – jau patlaban aktīvi tiek iztirgota Latvija, ļaujot ārzemju ieklīdeņiem par naudu pirkt t.s. „uzturēšanās atļaujas”, partija „VL-TB/LNNK” mēģina tēlot, ka cīnās pret to, bet dara to ļoti nemākulīgi un nepārliecinoši, tā, ka pat politiskās lietas vāji pārzinošam cilvēkam kļūst skaidrs, ka tas ir nožēlojams teātris, ka augstāk par visu viņiem ir nosargāt iesildītās vietiņas valdībā, bet tautas ciešanas un sāpes viņiem ir labākā gadījumā vienaldzīgas. Un ne tikai Saeimā, arī ārpus tās šobrīd nevienas tādas partijas nav. Un nav laikam, pirmkārt, tāpēc, ka tauta nejūt vajadzību pēc tādas, necīnās par šāda politiska spēka izveidi. Lūk, kamēr šāds politiskais spēks neizveidosies un nepārņems varu valstī, līdz ar to kardināli mainot tās POLITISKO KURSU, nekas uz labu nemainīsies Latviešu dzīvē Latvijā. Bet POLITISKĀ IEKĀRTA mums var būt visāda - republika, prezidentāra valsts, pat monarhija, tas absolūti neko negrozīs!
Pirms dažiem gadiem mani, tāpat kā vairākus citus cilvēkus, uz ielas intervēja bijušā Daugavpils Domes deputāta, nesen atentātā nogalinātā žīda-okupanta G.Ņemcova izdotās avīzes „Miljons” korespondents A.Ruklišs par to, kā mums patīk tas, kas notiek Latvijā, un vai mūs apmierina valsts izvēlētais politiskais kurss. Cilvēki pamatā visi, dažādi to argumentējot, kritizēja valstī notiekošos procesus, bet tai pat laikā izteicās, ka izvēlētais politiskais kurss tomēr esot pareizs. Es biju vienīgais, kurš nepārprotami atbildēja, ka ļaunuma sakne slēpjas tieši nepareizā politiskā kursa izvēlē. Korespondents, pats būdams latvietis pēc tautības, un, cik man zināms, arī diezgan nacionāli noskaņots, izbrīnīts pārjautāja, vai tiešām es tā domājot, un, saņēmis no manis teiktā otrreizēju stingru apstiprinājumu, negribīgi piekrita: „Nu, tad tā arī rakstīsim...”
Nav brīnums, ka tas, kas notiek Latvijā (mērķtiecīga Latviešu tautas iznīcība un Latvijas pēdējo neatkarības palieku sistemātiska likvidēšana), patīk šeit esošajiem okupantiem. Ne jau velti viņus pārstāvošā, it kā opozīcijā esošā frakcija „Saskaņas centrs” ne reizi nav mēģinājusi pat formāli izteikt neuzticību ne P...dambrovska valdībai kopumā, ne kādam atsevišķam ministram, odiozo Viņķeli ieskaitot.  Par viņiem nav jābrīnās, bet par latviešu stulbumu un noziedzīgo pasivitāti – gan. Labi, ir daži cilvēki, kurus ir skāris vecuma marasms (kā pensionēto mācītāju A.Kavaci). vai kuriem, kā L.Grantiņam no Minsteres, smadzenes no galvas ir vārda tiešā nozīmē ar ķebli ārā izdauzītas, tie tad likumsakarīgi priecājas, ka ES mūs it kā sargājot no Krievijas, jevriks stiprināšot mūsu ekonomiku, bet „VL” frakcija Saeimā nelokāmi aizstāvot mūsu tautas nacionālās intereses, bet ko klusē pārējie, normāli domājošie? Vai tādi cilvēki mums Latvijā vispār vēl ir? Un, ja ir, tad kāpēc viņi stāv malā, kāpēc nedarbojas politikā? Kāpēc lielākajai daļai tautas grūti pat aiziet līdz notāram un par nieka 2 latiem parakstīties par izmaiņām Satversmē, kas tautai dotu tiesības lemt par Latvijas attiecībām ar ES? Kas tas ir – slinkums, stulbums, nodevība? Uz šo jautājumu lai katrs pats sev atbild, es tikai kārtējo reizi atgādināšu vispārzināmo patiesību – bez cīņas par uzvaras, un, ja neviens neko nedara, tad nekas arī nemainās. Tie, kuriem liekas, ka viss Latvijā notiek uz labu, lai tad turpina klusēt. Bet tie, kuriem tā vis neliekas, lai tad arī nesapņo, ka kaut kāda mistiska „valsts iekārtas maiņa” viņu dzīves apstākļus uzlabos. Jāmaina ir politiskais kurss, bet mūsu vietā neviens cits to vis neizdarīs!

NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

01.10.2013.    Aivars Gedroics