ATZIŅAS PAR 16.MARTA PASĀKUMU NORISĒM 2014.GADĀ
    Vispirms par jauko un patīkamo. Priecē, ka pasākuma dalībnieku skaits nebija mazāks, šķiet, ka pat lielāks nekā iepriekšējos gados, par spīti ne visai patīkamajiem laika apstākļiem un mūsu varturu kā allaž izteiktajiem murgainajiem draudiem par ārvalstu radikāļiem, „snaiperiem uz jumtiem un dzīvokļu logos”, protestētājiem laivās ar apdullinošiem skaļiem krievu mūzikas ierakstiem (nu gluži kā Svilpji-Lupji no krievu biļinām)…utt. Nekā no tā visa praktiski nebija, izņemot dažu desmitu neadekvātu krievu un žīdu bļaustīšanos, kuru nebija grūti ignorēt. Mūsu varturi kā allaž izplata visādus murgus, par katru cenu cenšoties atturēt Latviešus piedalīties šajos pasākumos, kārtējo reizi uzskatāmi demonstrējot, ka viņi kalpo nevis savai tautai, bet gan pasaulē valdošajai cionistu-masonu-pederastu kliķei. Tomēr, par spīti tam, gana daudzi tautieši šos „ieteikumus” un draudus drosmīgi ignorēja. Sevišķi gribētos uzteikt luterāņu mācītāju Gunti Kalmi par drosmīgo sprediķi Doma baznīcā, atklāti parādot mūsu varturu un citu leģionāru pretinieku īsto seju, kā arī nostāšanos gājiena priekšgalā pēc dievkalpojuma noslēgšanās… Atzinību pelna arī nu jau bijušā ministra Eināra Cilinska nepakļaušanās premjeres Straujumas politiskajam spiedienam un neatteikšanās piedalīties gājienā, lai gan par motīviem, kāpēc viņš tā rīkojās, ir dažādas baumas dzirdētas… arī tādas, ka viņš it kā netiekot ar saviem ministra pienākumiem galā, un esot laimīgs, ka no tiem ticis atbrīvots…
    Tagad par ne tik priecīgiem vērojumiem saistībā ar šo datumu. Kaut arī šis ir divu veidu vēlēšanu gads, tomēr „VL-TB/LNNK” frakcija vismaz reitinga celšanas nolūkā pat formāli nemēģināja atjaunot šo dienu ja ne svinamo, tad vismaz atzīmējamo dienu sarakstā, piešķirot tai vismaz analogu statusu, kāds ir t.s. „Starptautiskajai sieviešu dienai”, kura, cita starpā, balstās uz cionistu Purima svētkiem (sīkāku informāciju skat., piemēram, http://dievzeme.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=18:vai-dsim-hamana-ausis&catid=5:analtiskais-viedoklis&Itemid=4). Protams, var atkal gļēvi atrunāties, ka valdošais vairākums šo ideju neatbalstītu (un opozicionārais „SC”, protams, arī), tomēr Raivīša kompānija būtu parādījusi savu attieksmi, taču viņi, kā jau parasts, nolēma pat formāli nacionālu izrādīšanos upurēt par labu koalīcijas stabilitātei.
    Nepatika arī tas, ka, pretēji okupantu „bļauškām”, mūsējie nebija parūpējušies par domubiedru uzaicināšanu no ārzemēm, kas varētu sniegt mums morālu (un varbūt pat materiālu) atbalstu, pie reizes arī kliedējot mītu par to, ka „nekur pasaulē mūs neatbalsta” un jebkāda veida Leģiona dienas pasākumus visur ārzemēs „vienprātīgi nosoda”. Ārzemēs, tāpat kā pie mums, ir visādi ļaudis, gan Patrioti, gan deģenerāti, mums jāprot ir atšķirt „graudus no pelavām”. Nerunāsim šeit par „vislatvjatkām”, kuri „necieš jebkura veida ekstrēmismu” Latvijā un ārpus tās, bet patiesi nacionāli noskaņotiem cilvēkiem, kuri arī taču organizē un plāno pasākumus šai datumā…
    Noteikti būtu jāpadomā, kā pastiprināt skaļumu dziesmām, ko izpilda „Vilki” gājiena laikā. Jau dažu desmitu metru attālumā no viņiem tās praktiski nav dzirdamas, bet ļaudis, kas atrodas gājiena galā, visticamāk, vispār nezina, par šāda „muzikāla pavadījuma” eksistenci. Kā konkrēti to izdarīt, lai paliek mūziķu pašu ziņā – iegādāties kādu aparatūru, pasaukt pavadošo pūtēju orķestri… utt. Galvenais, ir jāsaprot, ka šī problēma pastāv, un tā ir jārisina. Dziesmām jāskan ne tikai pašiem sev, bet arī „pilsētai un pasaulei”, kā savulaik mīlēja teikt kāds oligarhs…
    Visbeidzot, nevajadzētu aprobežoties tikai ar ziedu nolikšanu Brīvības pieminekļa pakājē, noteikti vajadzīgs vismaz pārdesmit minūšu ilgs mītiņš, kurā tiktu dota iespēja izteikties kā pasākuma organizētājiem, tā arī vienkāršajai tautai. Daudzi cilvēki ir braukuši desmitiem, pat simtiem kilometru uz šo pasākumu, un viņi jūtas vīlušies, ka tas tik spēji un spontāni beidzas, vēl nemaz lāga nesācies… Okupanti aiz policistu ķēdēm uz mums nepārtraukti bļauj, kāpēc mums kā mēmiem vienmēr jāklusē?
    Nožēlojami arī, ka, klausot mūsu Saeimas Nacionālās drošības „galvenajam spečukam” Vzjatleram, gājienā neparādījās neviens Ukrainas karogs, lai gan tieši šobrīd tie būtu nepieciešamība ne tikai, lai solidarizētos ar ukraiņu tautu, bet arī, lai norādītu, ka viens otrs aploksnes labprāt ņemošs dakterītis, kas pārdevies Sorosam, mūs nemācīs, kā mums būtu jādzīvo… No „VL” puses, to, protams, nevarēja gaidīt, bet bija taču arī patiešām Patriotiski noskaņoti rīdzinieki…
    Visbeidzot, klajš nosodījums jāizsaka diviem deģenerātiem, pašreizējās noziedzīgās varas kalpiem, konkrēti, bijušajiem leģionāriem Imantam Kuplim un Jānim Blūmam, kuri katrs attiecīgi LTV-1 „Panorāmā” un TV3 „Ziņās” aicināja tautu 16.martā vai nu gļēvi sēdēt mājās, vai arī braukt uz Lesteni, taču gājienā uz Brīvības pieminekli nekādā ziņā neiet.  Te nu jāatgādina, ka godu cilvēks pelna visu mūžu, bet zaudēt sava stulbuma vai gļēvulības dēļ var vienā mirklī. Un šinī gadījumā absolūti nav svarīgi, vai šie abi „kungi” izteikties TV nolēma paši pēc savas iniciatīvas, vai viņiem palūdza kāds tā darīt (vēl sliktāk, ja viņiem par to samaksāja Jūdasa grašus). Pārējiem leģionāriem būtu no viņiem publiski jānorobežojas un jāizslēdz šie no „Daugavas Vanagiem” un „Nacionālo karavīru biedrības”, ja viņi tur sastāv!
        Ļoti ceru, ka mani ieteikumi tiks ņemti vērā pasākumos turpmākajos gados! Cīnīsimies, latvieši, nekad ne no viena nebaidīsimies, būsim savu varonīgo senču cienīgi!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
17.03.2014.                            Aivars Gedroics