Man patiesībā nepatīk ,ja ir kaimiņi.Ne tāpēc,ka vienmēr būtu slikti trāpījušies,nē.Vienkārši patīk,ja viņi mājo kautkur tālāk.Patīk,ka varu iziet uz sava lieveņa kaut pliks,izstaipīties.Tāda brīvība..
Tur,kur atnācu strādāt,viss likās ideāli.Kaimiņu nebija.Turpat aiz tuvākā aploka stāvēja veca būda ar zāļu jumtu,uz kuru reti atbrauca kāds vīrs gados ar mersi.
Vēlāk viņš sāka tur kautko taisīt.
Piebūvēt.
Labot.
Kaimiņam pašam uz to brīdi vēl nebija ūdens,bet pamatu liešanai vajadzēja daudz.Ņēma no manas saimniecības:izgrieza sētā caurumu,lai var staigāt.
Izretināja biezoknīti,kas nošķīra viņam skatu uz manu pusi un man skatu uz viņa māju...
Rosījās mans kaimiņš.Reti atbrauca,bet,kad atbrauca...
Nākotnei gatavojos arī es:gar savu sētu sastādīju eglītes.
Kaimiņš patiesībā bija jauks cilvēks.Žēl,ka KAIMIŅŠ.
Reizēm gan nesveicinājās un vispār uz mani nereaģēja.Likās drusku jocīgi.
Bet reiz,kad es  biju netālu no mūs sadalošās sētas,viņš panāca uz manu pusi.Es pretī.
''Tu nedomā,ka es lepns'',viņš,kā manas pārdomas dzirdējis,teica:''Es vienkārši slikti redzu un dzirdu.Bet te man tomēr brilles lietot negribās''.
Nu ja:viņš no galvaspilsētas,un brīvību var izbaudīt tur pat, kur es.
Uz savu brīvību braucu katru vasaru jūnija sākumā.Arī tajā vienā ...Pirmos pārvedu savus minčus:mana labākā draudzene Bella bija apbērnojusies jau ziemas mītnē,un viņas pūkainie kamoliņi no kastes vēl nekad nebija centušies tikt laukā.Bella medīja,pa reizei ieskrēja pabarot bērnus.
Vienā rītā atbraucu un sapratu,ka Bella pazudusi:mazie ņaudēdami kārpījās pāri kastes malai.Izsalkuši.
Kad atkal apsveicinājos ar kaimiņu ,tad pastāstīju,ka mana draudzene pazudusi.
Divus rītus vēlāk atnāca kaimiņš pie manis:''man priekš tevis laikam slikta ziņa''.
Bellu bija sabraucis auto.Mincene bija palīdusi nomirt zem kaimiņa dēļu kaudzes.Aiz astes izvilku viņu laukā.''Viņa  nekad  neiebilda,kad es viņu arī dzīvu šitā staipīju'',kaimiņam paskaidroju.Paķēru savu draudzeni klēpī  un ātri gāju mājās,jo zināju,kas būs.
kaimiņš no manis atpalika tikai pāris minūtes.Viņa acīm nebija mani tobrīd jāredz.Viņš paskatījās uz mani,nolika līdzatnesto vīna karafi uz sola,noteica''Tev noderēs'',un aizgāja.
Tas nekas,ka man bija kaimiņš.
Tas bija kaimiņš,kurš lasīja ar sirdi,ne tikai ar briļļainām acīm.
Cilvēks.