PĀRDOMAS PĒC 22. SEPTEMBRA PASĀKUMA
    Kopā ar apmēram 1000 Latvju Patriotu biju ieradies uz pasākumu pret imigrāciju, kas notika šā gada 22.septembra vakarā. Sorosiskie saziņas līdzekļi pasākuma dalībnieku skaitu samazināja vismaz uz pusi, pretstatā praidiem un t.s. „bēgļus” atbalstošajiem piketiem, kuros dalībnieku skaitu savukārt mēdz 3 vai par 4 kāršot. Droši varu teikt, ka ieradās apmēram tikpat cilvēku, cik ik gadus mēdz ierasties uz 16.marta pasākumiem.
    Kāds iespaids bija par šo pasākumu? Kopumā noteikti pozitīvs, lai gan bija arī trūkumi, pie kuriem vēlos pakavēties ilgāk. Pirmkārt, „Vilku” dziedāšana, tāpat, kā arī citās reizēs, praktiski nebija dzirdama jau pārdesmit metrus no kolonnas sākuma, kur šis ansamblis atradās, labākā gadījumā varēja saklausīt tikai attālus bungu ritma piesitienus „bum-bum-bum”… Nesaprotu, vai tiešām ir tik sarežģīti iegādāties kaut primitīvus akustiskus pastiprinātājus? Tāpat zinu, ka PSRS laikos praktiski katrā kolhozā bija savs amatieru pūtēju orķestris, ko izmantoja gan priecīgiem, gan bēdīgiem notikumiem: kāzām, jubilejām, bērēm… Vai tiešām līdz ar kolhozu sabrukšanu arī visi mūziķi-pūtēji ir apmiruši? Domāju, ka pie labas gribas šādus cilvēkus varētu atrast arī šodien un pierunāt viņus kuplināt mūsu pasākumus ar savām tauru skaņām. Tik labi kā NBS „profiem” viņiem laikam neskanētu, tomēr tas būtu spēlēts no sirds, nevis pēc varturu-neliešu pasūtījuma.  
    Priecīgs notikums bija runas pie mikrofona, kas sākotnējos plānos it kā nemaz nebija paredzētas, vismaz man tāds iespaids bija radies. Skumdināja tomēr tas, ka runātāju saraksts jau iepriekš bija izvēlēts gluži kā PSRS laikos, ceru, ka vismaz runu saturs varbūt tomēr nebija pilnībā saskaņots ar pasākuma rīkotājiem. Tā kā mans pēdējais autobuss uz Daugavpili atgāja plkst. 20.20, nevarēju noklausīties līdz galam visas uzstāšanās, nezinu arī, vai tika dots vārds arī t.s. virsplāna runātājiem – cilvēkiem no malas, kas paši pieteiktos. Godīgi sakot, ja man arī būtu bijis laiks sagaidīt pasākuma beigas, es nebūtu pazemīgi lūdzies ļaut man uzstāties, jo uzskatu, ka ar savu politisko darbību gan esmu pelnījis, lai mani uzaicina runāt pasākuma rīkotāji. Atceros, ka 2001.gadā mēs grāmatnīcā „Valters un Rapa” rīkojām grāmatas „Nevienam mēs Latviju nedodam” prezentāciju, īpaša uzmanība tika veltīta mums trim A.Gardas rīkotā konkursa uzvarētājiem – man, Viktoram Birzem un Valdim Kalnam. Pēc pasākuma Viktors man atrakstīja vēstuli, kurā pauda apmēram šādas domas: „…Aivar, es apbrīnoju tavas runas dāvanas un tavu prasmi īsi, kodolīgi un trāpīgi pateikt tautai savu sakāmo. Tavu talantu es varu salīdzināt tikai ar Ā.Hitleram piemītošo… Tu, cerams, saproti, ka tas nav nekāds izsmiekls vai ironija, bet augstākais novērtējums, ko es kādam vispār varu izteikt!”. Nu laika gaitā ir mainījusies Viktora attieksme pret Hitleru un līdz ar to laikam pret manām runas dāvanām arī… Lai nu Dievs viņam soģis, es tāpēc nepārdzīvoju, pietiek man arī citu iespēju, kā kontaktēties ar tautu… Viņa paša runa kopumā bija laba, tikai nelabu iespaidu atstāja tās pašās beigās izkliegtais sauklis, kas veltīts interneta (un ne tikai) vidē pazīstamam izteiktam kosmopolītam un pederastam (īstam Streipuļa dvīņubrālim) Didzim Melbiksim, ka viņš un viņa domubiedri, lūk, neesot rasisti, un lai Melbiksis neuzdrošinoties viņus tā saukt. Atkal atmiņā atausa Viktora kādreiz rakstītais žurnālā „Patriots”: „…es esmu īsts rasists, fašists un nacists bez jebkādām pēdiņām”. Vai Viktors būs sācis staigāt bēdīgi slavenā Iesalnieka (Patriotu vidē dēvēta par Sūkalnieku) ceļu un tagad attieksies no visa, ko kādreiz teicis un rakstījis? Es vēl saprastu, ja viņš tā taisnotos prokurora priekšā, kas viņam šūtu klāt LKL 78.p., bet šitā pazemoties nožēlojamam „taisnās zarnas operatoram”… tas nu galīgi man nav „sagremojams”. Lai taču zākā mūs tādi melbikši kā vien grib, jo riebīgākus epitetus mums velta, jo labāk, vai tiešām mēs gribam, lai šādi cilvēkveidīgi mēsli mūs slavētu? Un vispār, vai vārds „rasisms” ir tik slikts? Atcerēsimies, kā to traktēja savulaik publicists Andis Lūsiņš, saukts arī Koknesis, savā grāmatā „Tautu tiesības”, ko izdeva „Vieda” drīz pēc grāmatas „Nevienam mēs Latviju nedodam”; tajā šis jēdziens tika pasniegts kā savas rases identitātes saglabāšana, un tam nebija nekā kopīga ar vēlmi kurināt naidu pret citām rasēm, tās apspiest vai, pasarg’ Dievs, mēģināt iznīcināt… Koknesis jēdzienu „rasisms” lietoja izteikti pozitīvā nozīmē, kāpēc gan mēs lai to nevarētu? Tikai tāpēc, ka tādiem „sūdu stumdītājiem” melbikšiem tas nepatīk? Lai taču viņi iet galīgi dillēs!
    Priecēja, ka daudzi runātāji beidza savas uzstāšanās ar saukli „Cīņai sveiks!”, ar ko es arī beidzu gandrīz katru savu publikāciju. Tomēr skumdināja tas, ka neviens runātājs, to sakot, necēla gaisā labo roku „no sirds uz sauli”. Šis sveiciena veids, starp citu, nāk no senajiem romiešiem, tā autors nebūt nav Hitlers, un tas joprojām tiek lietots Olimpisko spēļu laikā, nododot lāpu… Sauklis „Cīņai sveiks!” bez šī sveiciena demonstrēšanas ir tikpat „jēls” kā vārds „āmen” bez krusta mešanas, to tiem, kas to grib lietot, vajadzētu gan saprast… Tie, kas grib saskatīt līdzību ar Hitleru, vienalga to atradīs, kaut vai tajā, ka dažam labam mītiņa dalībniekam bija bikses zili pelēkā krāsā.. Un vispār – vai tik liels kauns ir Hitleram līdzināties? Drīzāk būtu jāsatraucas, ja kāds mūs laikmeta lielākajam noziedzniekam Sorosam pielīdzina… Hitlers esot gribējis iznīcināt žīdu tautu, bet šis radījums nīdē visas pasaules tautas un rases… tai skaitā arī savējo.  Ceru, ka turpmāk cilvēki, kas nebaidās kritizēt valdošo „huntu”, nevis veido ar to latviešu tautas iznīcināšanas koalīciju, būs gan drosmīgāki un mazāk politkorekti.
    Mītiņā izskanēja aicinājums cīnīties par stingrāka Imigrācijas likuma pieņemšanu. Domāju, ka pat, ja šis nodoms arī izdotos, ar to maz kas būtu līdzēts. Esot ES sastāvā, mūsu likumi taču stāv zem ES likumiem, tāpēc tik un tā mums nāktos pildīt to, ko pieņem tā dēvētā „Eiropas Komisija”, nevis Latvijas Saeima. Kā jau savulaik biju rakstījis, atrodoties ES, mēs esam it kā piesaistīti ratiņkrēslam un mūsu kustības brīvība ir krietni ierobežota. Tikai pieceļoties uz savām kājām (izstājoties no ES), mēs varēsim kļūt noteicēji par savas valsts robežām un tās politiku visos, arī imigrācijas, jautājumos. Un nevajag mums ES ubaga dāvanas, visādas subsīdicijas, struktūrfondus un pārējos „labumus”! Lai ES aizrijas ar tiem! Lai izjauc līdz pēdējam ķieģelim visu, kas te uzcelts par ES naudu, bet lai atdot mums tiesības pašiem lemt, kā mums dzīvot savā valstī! NETICI, NEBAIDIES, NELŪDZ !!! Lūk, tādai jābūt mūsu attieksmei pret ES un pasaulē valdošo cionistu-masonu-pederastu režīmu! Ar bandītiem pie viena galda lai nesēžam, pēc viņu izstrādātajiem noteikumiem viņu iezīmētās kārtis lai nespēlējam!
    To visu es būtu teicis, ja man tiktu dots vārds šai pasākumā… Diemžēl, vismaz pēc manā rīcībā esošās informācijas, neviens cits manā vietā neko tādu arī nepateica… Atliek cerēt, ka man un citiem Patriotiem nākotnē tomēr būs iespēja to pateikt. Priekšā mums ir lieli dubultsvētki – 11.Novembris un 18.Novembris. Ļoti ceru, ka „Tēvijas sargi” un partija „Taisnīgums” izmatos šīs dienas, lai turpinātu izglītot tautu un aicinātu to uz nāves cīņu par savu pastāvēšanu… Jo, ieplūstot mūsu zemē jauniem ieklīdeņu bariem šoreiz jau no Āfrikas, 4.Atmodu mēs diemžēl garantēti vairs nesagaidīsim… To katram Latvietim ir jāsaprot!
PAR ĀRIEŠU RASI UN LATVIEŠU NĀCIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
05.10.2015.                                Aivars Gedroics