Tukšā autobusā Viņa stāvēja kājās. Ja tas būtu pilns ar cilvēkiem, Viņa būtu gribējusi atrast vietu, kur apsēsties, kur atlaist savu dibuā.
Neapmierināta ar nebrīvu vietu – sēdekli, Viņa īgni ņurdētu kā aizkaitināta kaķene un Viņas skatiens spētu nogalināt jebkuru. Bet Viņa stāvēja kājās – tukšā autobusā. Paradoksāli. Tikai šoferis, kurš līdzinājās kādam, jau, pazīstamam jauneklim, veda Viņu uz galapunkta parādi.
Viņi apstājās kādā pieturā, kur uz soliņa sēdēja ūsainu un bārdainu noaugušu veču bariņš, kuri vilka sarkanās moresdūmus viens pēc otra no vienas vienīgās palikušās cigaretes. Tikmēr, Viņa un šoferītis atpūtas brīdī baudīja rudens tēju – ar mežrozīšu, melisas, citronmētras un citu augu savienojumus caur termosu, bezjēdzīgi pļurkstēdami par riepām un (ne)stiklotiem logiem. Viņai šīs sarunas par (pus)beigtajām riepām neizteica neko, kā vienīgi (ne)stikloti logi lika aizdomāties, kad ir siltās, karstās, vēsās un aukstās robežas, kurās Viņa mēdza saskatīt kādas vērtības un likumsakarības. Bija maza iespēja uz to koncentrēties, jo motora skaņa un veču gļēvulīgās, padzērušās runas apslāpēja rudens klusumu, kas likās Viņai kā nepieciešama vajadzība pēc tā.
Termosā palika tikai biezumi. Visa garša tika tverta 2 minūšu un 47 sekunžu laikā. Divatā. Būtu brutāli teikt, ka tas bija dažu sekunžu jautājums, kad Viņi jau atradās autobusā. Bet realitāte tāda arī bija. Līdz parādei vēl bija atlikušas pāris stundas (tiem, kas nesaprot – 2 stundas).
       Ar viltīgu un intriģējošu smīnu, šoferītis (Viņa nenojautāja vārdu, tāpēc sauca viņu par Šofē, noprasīja Viņai vai tad nebūtu vieglāk piesēst, vēl 2 stundas ceļā (tiem, kas nesaprot- pāris stundas). Viņa izlikās šo jautājumu nesaprotam līdz galam. Būtība bija taču pašsaprotama! Viņa stāvēja kājās tukšā autobusā (!!!). Caur (ne)stiklotiem logiem vēroja notikumu apstākļus/apstākļu notikumus. Ceļā Viņa, it kā, vēroja gandrīz žuburainos radījums, ignorējot Šofēsmalki laipno piedāvājumu.
       Stāvēdama tukšā autobusā, kājās, Viņa paspēja pārdomāt, izdomāt, aizdomāties par tām vērtībām, kas ir nepieciešamas Viņas neatgriezeniskajiem notikumiem.
Izkāpjot no autobusa, Viņa pateicās par braucienu, bet tas nenozīmēja, ka termoss netiks vairs piepildīts. Viņa stāvēja kājās tukšā autobusā!