Tavs domugājiens secīgi pareizs.
Mana mēraukla nedaudz cita: Es joprojām katru rītu varu piecelties, izstaipīties, uztaisīt rīta kafiju.. posties uz darbu. Es joprojām esmu neatkarīga no citu labvēlības. Man ir mans ķermenis, kurš kalpo labi, man ir mans prāts, kas zina, kas ir kas.
Un tad! -
Atceros, cik daudz cilvēkiem ir atņemts tas, sava pašnoteikšanās!! Un tad, kad kārtējo reizi gribas sevi pažēlot, lieku sev atcerēties atkal to!!~ cik daudz man joprojām dots!!
*Arī šis vakars, kad ārā gaudo vējš - tas pieder man, un varu to izbaudīt vai noliegt pa savam

Nav viegli, galīgi nav viegli!
Visnejaukākā sajūta ir tā, ka apzinos - pati daudz ko esmu salaidusi dēlī.. baidoties, neuzticoties..visvairāk jau neuzticoties pati sev..ka spēšu, ka esmu tā, kādu mani redz otrs, ne es pati sevi.. nobijušos..

Nee, esi tā glumiķa Ļepsa fans, un tikai

Galvenais - nekoķetēt ar to, kā Tu dari ar daudzko.

Jā, vajadzīgs.
Ja šodien esi varējusi būt tāda (tāds), kāda (kāds) vēlies būt, pirmkārt, pati (pats) savās acīs, tad tas ir tas iemesls NR.1!

Nevaru piekrist, Dagnija..
Ja cilvēks ir Cilvēks, tad viņš tāds arī ir, ja nav, tad neko nodzīvoto gadu skaits tur neizmainīs, diemžēl.
(bet jautājums labs )

... sāku ieskatīties šajā sadaļā, sapratu - bezsakars galīgākais; nav vērts ne laiku tērēt, ne taustiņus dauzīt

Tev dziļa nožēla, ka nedejoji tajās, tā??!!

Protams! It sevišķi - saistībā ar Tevi.

Beidz muldēt.