veidenbauma dzeja, tāda, kas nav skolā lasīta. izņemts pa vienam pantiņam, sajaukts kā kārtis uz cūkām, bet lasi kā gribi - mūsdienīgi, vai ne   es te biku palaidņojos, kas pirmais saliks atpakaļ?
Lūk:

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.

Iedzer, brāli! Laiki grūti,
Dzīves ērkšķi nikni dur.
Iedzer, mazāk sāpes jūti,
Jaunu dzīvi alus bur.

Viņš visus žēlos, pacietīs
Un ņems pie sevis laimes mājās,
Kad beigsies zemes mūžs mums īss.