Viņa raud ledainas asaras,
Stāvot sniegputenī, lielceļa vidū.
Viņas krūtīs smeldz ilgas pēc vasaras,
Kura spētu kausēt sirdi stindzinošo ledu.
Viņa kliedz, bet kliedzienus apslāpē vēju gaudas.
Viņa sniedzas pēc siltuma, bet rokās trūks spēka.
Steigā un juceklī neviens nedzird viņu raudam.
Uz viņu skumji lūkojas pamesta daudzstāvu ēka.
Viņa sabrūk uz ceļiem un vārgi piever acis.
Viņas mati plīvo vēju brāzmās.
"​Kas ir šī pamestā meitene?" kāds sacīs.
Viņa - mana vientulība ziemeļblāzmā.