Jā,tagad esmu ar amatu visai dzīvei.Man kā vecākam ar savu atvasi gan ne.

Par laimi , mūsu izvēle sakrita !

Nē..tieši nebija sajūsmā par manu izvēli. Taču, es biju spītīga

Tā nebija!

Es nedomāju, ka kādam no vecākiem vispār ienāktu galvā apšaubīt.. ietekmēt..mainīt manu 4 gadu vecumā izteikto izvēli par manu nākotnes profesiju. Tas būtu kā ar tenisa bumbiņu pret sienu

Pats galvenais iemācīja ka nezināms karēvis --tas ir labi,bet nezināmais muzikants,dzejnieks vai gleznotājs -- tas nav labi..!!!

Nē. Es zināju, ko vēlos; piestrādāju vasarās tajā "lauciņā", lai viss ievirzītos manas izvēles gultnē. Bet- apstākļu sakritība- veiksmīga?, neveiksmīga?- joprojām nezinu, un nonācu tur, kur biju, no kurienes aizgāju, un- apstākļi, apstākļi, apstākļi....- atkal atgriezos. Un atkal nesaprotu- vai esmu tur, kur man jābūt.. Gribas gūt vairāk gandarījuma, prieka. Un- materiālo novērtētību tam, ko dari, ko centies padarīt tik labi, cik to spēj.. Nē, vissvarīgākais, vsm manā gadījumā- braukt uz darbu ar prieku!!! Un tā man bieži pietrūkst, par daudz- pietrūkst.

Viņiem tāda profesija-staigāt gar Pentagona zvaigzni...

Nee...Darīja visu, lai es izvēlētos ko nebūt citu.  Dažreiz iedomāju - varbūtās vajadzēja paklausīt...
Bet lielākoties esmu apmierināta ar savu izvēli - tā nu ir mana dzīve

Aga,kā aizveda uz pirmo klasi tā panesās.

Mēģinājumi bija , bet nesekmīgi .

Nē, man pašam divas galvas

   Ietekmējums sekoja ar aizliegumu man un brālim.