ĒS UZSKATU, KA DĀVINĀT DZĪVNIEKU VAR TAD, JA ZIN, KA KONKRĒTAM CILVĒKAM IR VĒLME SAŅEMT *DZĪVU* DĀVANU..NEVIS KĀ PAULAM SAVULAIK UZDĀVINĀJA SIVĒNU..KO CILVĒKS VAR DARĪT AR NEVĒLAMU DZĪVNIEKU? NE DĀVANA, BET NELAIME BEIGĀS IZNĀK..

nu,labi,ka vairs nav tie laiki, kad vergturi cilvēkus tirgoja....hmmm...it kā jau dīvaini sanāk, ka savulaik nopirku sev mīļus draugus (kaķīti,sunīti)....bet kā gan es būtu tikusi pie viņiem, piemēram, sava lieliskā "'ģimenes locekļa" labradora, kurš nekur apkārt nemētājas un tāpat nieviens nedāvinās...?

ja tas bizness ir tikai tik daudz, cik tie kaķēni vai suņuki dabiski sanāk, tad jau normāli, bet, ja sāk konveijera procesu (kā ir dzrdēts), tad tā ir nežēlība.
dāvanā saņemt negribētu, jo man reti gadās mincīši, ar kuriem veidojas patīkama saikne:))

Vai var tirgot gaļu.................tā bija dzīva būtne un vēl pie tam diezgan nehumāni nogalināta..........un tad cilvēks bez mazākās sirdsapziņas pārmetumiem to kotletīti notiesā! Kā šādā aspektā ir ar dzīvām būtnēm ?

toties dzīvnieciņam tiek mājas. Cerams ,ka šāšļikam viņu netirgo:)!

   Nezinu, ko es iesāktu, ja saņemtu dāvanā dzīvnieku, kurš man nav vajadzīgs...Sāktos kreņķi, kur viņu likt...Nedomāju, ka būtu pareizi bez saskaņošanas ar jubilāru pasniegt sunīti vai kaķīti...