Par spīti savai kautrībai - eju cilvēkos, piespiežu sevi runāt, jo vairāk to daru, jo brīvāk sāku justies, un domas, ka izskatos muļķīgi pašas pazūd.
Skatos, kā citi to dara, arī tā bailes sāk atkāpties...mēs neviens neesam ideāls...

1.citi cilvēki būs pārāk aizņemti ar sevi, ar savām problēmām un neko daudz par to kā izskaties nedomās
2.nav absolūti pareizu vai nepareizu lietu, Tev jādzīvo saskaņā ar sevi, nevis saksaņā ar apkārtējo domām. :)

Aaaa, man bija bailes. Kad sāku studēt. Studiju procesā bija nepieciešamība visai bieži uzstāties publikas priekšā, izteikt domas, stāstīt par pieredzi, veikt dažādus uzdevumus. Sākums bija grūts. Sarku un bālēju. Bet tad sāku pati uzprasīties. Vienmēr pieteicos būt kaut vai pirmā, kas uzsāk kādu diskusiju vai doto uzdevumu. Tā teikt, ar praktizēšanos "izārstēju" savu kautrēšanos un vēlmi vienmēr palikt maliņā. Nu lūk tā.  

Pārvarēt.
Man tas nāca ar gadiem. Kā sava veida  rūdījums  

Es joprojām par daudz ko kautrējos, mulstu - daudz kas noteikti ir lieki, bet es pamazām "nāku gaismā" :)
cilvēki bieži vien pat neievēro to, kas man šķiet nu traki acīs krītošs :)

Pārvarēt savas bailes un iet un darīt!!! Tu dzīvo vienreiz.
Un cilvēks mācās tikai no savām kļūdām, kas ir cilvēcīgi  

sākt dzīvot savu dzīvi ,nevis citu dzīvi.....

Iebaazt vinju kabataa un aizmirst!

Es arī esmu kaunīgs,kad iedzeru sīvo,tad tikai varu ielikt stīvo...

Kamēr bailes ņems virsroku,būs kā ir.Nedomā,kaatkal būs tāpat ,ka vakar.Aizmisti