Šodien lietus līst manās plaukstās,
Man kļūst par aukstu..
Mani mati pilni debesu asarām,
Tās raud par zaudētām vasarām.

Vējš sadzinis mākoņus pelēkā kaudzē,
Tie lielus vēderus audzē...,
Un man salst...Cik ilgi vēl?...
Kaut kur pamalē spītīga saule kvēl...

Mans deguns stumj mākoni melnu pa gaisu,
Zābaks - dubļu ķīseli maisa,
Lietus lāses uz manas pieres dejo,
Pirksti peļķē skumjus akmeņus zvejo...

Šodien lietus līst.Un vējš rājas.
Un neklausa man,kad lūdzu,lai stājas...
Man salst...Es lietus lāsi glaudu...,
Tik' mākonim laikam liekas,ka raudu...

Es vienkārši esmu zem pelēkās debesu pikas,
Un cenšos iestāstīt viņai,ka esmu stipra...
Ja spēju lietuslāsi uz vaiga auklēt,
Tad nebaidos vienu saulainu dienu zaudēt...

Bet vēl jau līst.Vēl pilnas manas plaukstas,
Es nodrebu - tomēr man ir par aukstu...
...Ikkatram ir tiesības saulainu rītdienu gaidīt,
Un vēju,un mākoņu pikas projām raidīt...

/wnk.Laimdota/