Tu man neteici - mīlu,
tu teici - pie tevis jūtos kā mājās,
un man gribējās spilvenu noglāstīt,
kur tavi sapņi ar manējiem sarunājās.
Man gribējās maigi tos putekļus noslaucīt,
kur mūsu nedienu smagums krājas.
Pie tevis jūtos kā mājās.
Un vārdos izteikts tik daudz,
ka domas,
pat domas par tevi
skūpstoties satuvinājās.
Tu neteici - mīlu,
bet acīs tev asaru rasa
ar saules zaķēniem rotaļājās,
un uzausa saulains mums rīts,
vakars ar zeltainu maigumu
iegrima mākoņu dūnās,
mūs abus tais gaišzilās sapņu pļavās
atkal paņemot līdz.
Es nesaku - mīlu,
bet tu jau tāpat to zini,
cik ļoti tiek ilgots
un patiesā mīļumā sagaidīts
katrs kopīgais vakars
un možais cerību rīts.
Tavas un manas
laimīgās zvaigznes
joprojām krīt.
/Gita Āboliņa/
Ключевые слова: dzeja attiecibas3
Удалённый пользователь
21 февраля 2011 14:43Es nedomāju,ka šie vārdi būtu jāsaka srienot!!!
-ja nu vienīgi,kādās dumjās sacensībās!?
Удалённый пользователь
21 февраля 2011 02:10Vārdiem ir tukša skaņa,tīkama ausīm,bet mīlēt fiziski,tās ir saldās mīlas mokas...
Удалённый пользователь
21 февраля 2011 01:10ŠORĪT pa logu(parasti neskatos)redzu lielu rakstu sniegā!Labak domāt-tas nav man./miers/.
Удалённый пользователь
20 февраля 2011 23:33TOS VAR TEIKT ĻOOOOTI DAUDZ, JA TIEŠĀM MĪLI....