Šis ir patiess stāsts par kādas mātes uzupurēšanos zemestrīces laikā, Ķīnā.

Pēc zemestrīces, kad glābēju komanda devās uz kādas jaunas sievietes sabrukušo māju, viņi caur spraugām varēja redzēt sievietes mirušo ķermeni. Bet viņas poza bija kaut kādā veidā dīvaina, jo viņa bija nometusies ceļos, it kā pielūgdama Dievu; viņas ķermenis bija izvirzīts uz priekšu un viņas abas rokas bija pret kaut ko atspiedušās. Māja bija sabrukusi uz viņas muguras un galvas.

Ar daudzām grūtībām, glābšanas komandas līderis, izlika roku cauri šaurai spraugai, lai sajustu sievietes ķermeni. Viņš cerēja, ka sieviete vēl varētu būt dzīva. Taču viņas aukstais un stīvais ķermenis nepārprotami liecināja, ka viņa aizgājusi bojā.

Viņš un pārējā komanda devās apskatīt citas sabrukušās mājas. Kaut kādu iemeslu dēļ, grupas līderis sajuta pārliecinošu spēku, doties atpakaļ pie mirušās sievietes ķermeņa. Atkal, viņš noliecās, izlika roku cauri šaurajai spraugai un pārbaudīja mazo vietu zem sievietes ķermeņa. Pēkšņi, viņš satraukti iekliedzās: „Bērns! Šeit ir bērns!”

Visa pārējā grupa uzmanīgi darbojās, lai novāktu visus salauztos objektus ap sievietes ķermeni. Zem mātes ķermeņa, ietīts puķainā segā, atradās trīs mēnešus vecs mazulis. Acīmredzami, sieviete bija atdevusi galīgo upuri, glābjot savu dēlu. Kad māja sagruva, viņa izmantoja savu ķermeni, lai aizsargātu savu dēlu. Mazais zēns vēljoprojām mierīgi gulēja, kad grupas līderis viņu pacēla rokās.

Tika atsaukts ārsts, lai izmeklētu mazo zēnu. Pēc tam, kad viņš atvēra segu, viņš ieraudzīja tur mobilo telefonu. Uz ekrāna atradās īsziņa. Tājā bija teikts: „Ja tev izdodas izdzīvot, tad atceries, ka es tevi mīlu.” Mobilais telefons ceļoja no rokām uz rokām. Ikviens, kas izlasīja šo īsziņu, raudāja.