Reiz kāds 10 gadīgs zēns gribēja iemācīties džudo par spīti tam, ka bija zaudējis kreiso roku briesmīgā autoavārijā. Zēns uzsāka mācību ar kādu vecu japāņu džudo meistaru. Zēnam veicās labi, tāpēc viņš nespēja saprast, kāpēc, pēc trīs mēnešu ilgiem treniņiem, treneris zēnam bija iemācījis tikai vienu kustību.

„Sensej (skolotāj – japāņu v.),” zēns beidzot teica. „Vai tad man nav jāiemācās vairāk kustību?” „Šī ir vienīgā kustība, ko tu zini, taču tā arī ir vienīgā, kura tev būs nepieciešama.” Sensejs atbildēja. Īsti nesaprazdams, taču ticēdams savam skolotājam, zēns turpināja trenēties.

Pēc vairākiem mēnešiem sensejs aizveda zēnu uz viņa pirmo turnīru. Pašam par pārsteigumu, zēns viegli uzvarēja pirmās divas cīņas. Trešā cīņa bija nedaudz grūtāka, taču pēc kāda laika viņa pretinieks kļuva nepacietīgs un uzvilcies; zēns izveicīgi izmantoja savu vienīgo kustību un uzvarēja cīņu. Vēljoprojām pārsteigts par savu veiksmi, zēns nokļuva finālā. Šoreiz viņa pretinieks bija lielāks, spēcīgāks un vairāk pieredzējis. Kādu brīdi izskatījās, ka viņš zēnu pieveiks.

Noraizējies, ka zēns varētu tikt ievainots, tiesnesis izsauca pārtraukumu. Viņš gatavojās pielikt punktu cīņai, taču sensejs iejaucās: „Nē,” sensejs uzstāja, „Ļauj viņam turpināt.” Drīz pēc tam cīņa atsākās un viņa pretinieks izdarīja kritisku kļūdu: viņš kļuva neuzmanīgs. Tieši tajā brīdī zēns izmantoja savu kustību, lai uzbruktu. Zēns uzvarēja cīņu un visu turnīru. Viņš bija čempions. Ceļā uz mājām, zēns un sensejs pārrunāja katru cīņu un katru kustību. Tad zēns saņēmās un pajautāja sensejam to, kas patiesībā bija viņa prātā:

„Sensej, kā tas nākas, ka es uzvarēju turnīru tikai ar vienu kustību?”

„Tu uzvarēji divu iemeslu dēļ,” sensejs atbildēja. „Pirmkārt, tu apguvi vienu no visgrūtākajām kustībām džudo. Un, otrkārt, vienīgā aizsardzība pret šo kustību ir, ka pretinieks sagrābj tavu kreiso roku.” Zēna lielākā vājība bija kļuvusi par viņa lielāko spēku.