Dzejolis, ne dzejolis, sarindojās naktī, kad braucu- Mājās. Ievietoju te, sakaunējos par savu amatierismu, dzēsu.
Tikko Ata koments Inetas blogā:
"Rudenī vējš dzenā atmiņu virpuli-kādu krāsainu,kādu mazāk,bet citu pavisam raibu.", lika man nekaunēties no tā; jo- lai arī neesmu dzejniece, viss, kas tur uzrakstīts- ir manās atmiņās- ierakstīts.. un paliekošs.. labi zinot- ka mainīt tur nespēju vairs- neko..
........................................................
Atmodos tonakt, kad bēgu
No sapņa tā, senā..
Kad mēs mūsu pļavai pāri skrējām
Un- nekad!- viens otru- nenoķērām..
Starp mums jau vienmēr tā grava bija,
Kas- ne tikai starp tavām un manām- mājām..
Tu jau mani- nekad- nenoķēri
Vai to mēs darījām- tīšām?
Toreiz- to nepajautāju; tagad?- nav jautāt- kam..
Tās bija mūsu slepenās spēles-
Pāri pļavai, pāri gravai- tai..
Kad smilgās un dadžos nobrāztās kājas
Nosalušas- meklēja sev- mājas..
Vienureiz gan vīnu mēs dzērām abi,
Nočieptu, protams, jo viss, kas mums bija,
bija- čiepts.. tas bija mulsi- istabā tavā
kur vienīgās mēbeles- vecās kapsētas režģi
bet dzejoļi, kurus lasīji man priekšā,
tie gan bija- īsti un nenočiepti.. uz lapām baltām
sīkiem burtiņiem pierakstītām.. tik omulīgi sprakšķot
malkai krāsnī, dzērām vīnu, un siltums, kas ielija
mūsos, bija tik nežēlīgi īsts.. kaut- liegts..
Tādā pusvārdā, puspieskārienā.. gaidot,
kas sekos, atmodos tonakt,
kad sapratu- vienkārši- jābēg!
jo tu, no maliņas tās, man tādu padošanos
nepiedotu- mūžam.. un es jau pati sev arī-
nē!, tas neiederējās mūsu spēlēs
tikai- ne tas... bijām kautri un pārāk lepni
........................................
Es nezinu- varbūt rīt, parīt vai aizaizparīt
Būšu ceļā- pie tevis
Lai smaidot noliktu baltu puķi
Un pajautātu: Vai nenoķēri tīšām?
Zinot, ka krāsu, ko vēlēji man,
Tomēr ņemšu un- pazaudēšu?
Varbūt- gaidot.. tavu šķelmīgo smaidu
Kad atkal spēlēsim- mūsu slepenās spēles
Labi zinot- nekad.. es tikai vēlos
Tev pateikt, ka mūsu grava tur ir
Joprojām. Un manī, pa retam, šad tad-
Tās smilgas un dadži.. tās smilgas un dadži
Joprojām..
Ключевые слова: Tev0, manam Skolotājam0
Esmu rakstījusi- daudz. Tās ir manas piezīmes- pustēlojumi/pusdzeja.... tā vieglāk izteikt savas tā brīža emocijas, nekā atskaldītos- teikumos.. Paldies, ka uzskatīji par vērtu- ielūkoties!; un izteikt- savas domas!; bet- neesmu no muļķu mājām, dmž, un, bez liekas, ārišķīgas paškritikas, saprotu- kas ir, un kas- nav- dzeja..
Veiksmīgu Tev, Ārij, Jauno nedēļu!!
Nemaz jau nav slikti. Kaut kā tā sanācis, ka pēdējā laikā man bieži jāvērtē dzeja, jāizsaka kaut kāds viedoklis un vēl nezin kas. Kā jau pati atzīsti, dzejniece neesi, - bet šis jau gandrīz pavelk līdz tam, lai būtu. Kāds "profiņš" drusku pierediģētu, un - hop! uz jauno autoru semināru prom!
Tadel,un ka vienmer uz kapiniem