Izlasot Guntas šodienas blogu, ļoti spilgti uzvējoja atmiņas.
Manas mammas mājās joprojām ir virtuvē plīts, kurā parasta cepeškrāsniņa- kā jau plītī. Atceros gan tajā ceptos pīrādziņus, kanēļmaizītes, piparkūkas... visu atceros!! Bet visspilgtākās atmiņas par kartupeļiem, kurus uz tādas lielākas un dziļākas pannas cepa sestdienas vakaros pēc vannas /siltā ūdens nebija, tas tika sildīts uz plīts un pēc tam saliets parastā skārda vannā; arī šīs vannošanās ir neaizmirstami mīļas, kaut- ne par to tgd stāsts/; nu lūk- un tie bija mazie kartupelīši, kas tika nomizoti un cepti tādi paši apaļi, drusku lielākos pārgrieza uz pusēm.. beigu galā tie plīts cepeškrāsniņā ceptie kartupelīši sanāca tādi zeltaini brūni, apkārt pat tāda kā garoziņa.. un vēl kas man ļoti patika- tajā pannā, kas pēc tam, kad kartupelīši bija gatavi, tika uzlikta uz galda, ap kuru sasēdāmies visa ģimene, bija tāda iedobīte, kurā satecēja tauciņi; tad nu ēdām tos kartupelīšus, mērcot tajos tauciņos. Tiem bija īpaša garša!! Tgd man gribas pat teikt- manas bērnības garša..
Kad aizdevos studēt, un braucu nedēļas nogalēs mājās, tas, par ko visu ceļu domāju, bija- es atkal ēdīšu tos kartupelīšus..
Un tgd man jādomā- vai saviem bērniem esmu sagādājusi tādas īpašas atmiņas, kurām ir gan garša, gan smarža- īpaša?? .. Neesmu pajautājusi.. zinu, ka mans Puikiņš atceras, kā no nelabās tantes atkaroju Viņa mīļāko lācīti, tādu maziņu, ar svītrainu šallīti, kas, braucot ratiņos, Viņam izkrita uz ielas... jā, kkur pirms pāris gadiem pēkšņi saņēmu sms no Dēla, kurā Viņš man pateica paldies, ka esmu to izglābusi... aiz apmulsuma, loģiski, asaras man sāka birt kā pupas... vēl šo to zinu par Viņu spilgtākajām atmiņām, bet- bērnības garša?? ....
Man šī bija ļoti skumja nakts. Iespējams- tieši tādēļ pēkšņi visādas atmiņas..
Un Jūsējās?? Atmiņas?? Jūsu bērnības garša??
Ключевые слова: kartupelīši0
Sandi! kā nu man sanāk ar to izteikšanos, tā sanāk.. nemoki sevi, nelasi!! ;)
bet par to, ka tmr uzrakstīji savas sajūtas- man prieks!!
Ingrīda iemācies īsāk izteikties....
manas sajūtas- piparkūkas un egles smarža.....
Daiga, Tu man šorīt jau otrreiz liki iesmieties!!! es- viena no tām, kas skurinās!!!!
Paldies arī Tev, Ineta, ka padalījies!! :)
Man nekad nav bijuši lauki, nekad!! piedzimu mājās, kuru tikko kā bija uzcēluši mans Tētis un Vecaistēvs, kurš pārcēlās no laukiem dzīvot uz pilsētu.
Nu lūk. Un tad nu vēlāk, kad biju jau krietni paaugusies, nelaidu nevienu izdevību garām pabūt kādos laukos, visbiežāk palīdzēju pie siena. Bet tad, kad es redzēju, kā tiek raustīti tie govs pupi, un no tiem tek ārā balts, silts piens, un tad kad man deva krūzītē to, no pupiem iztecējušo pienu nodzerties, mani pārņēma baltas šausmas!!! re, kā tas ir ar tiem pilsētas bērniem...
Nu re - vismaz man ir viens domubiedrs - Ineta....
....par to tikko slaukto govs pienu.... siltu.... un ar putiņām....
....tikai nezkāpēc ka tagad to kam saku - vissi skurinās....
Lita, pasmaidīju gan par tiem- bomzīšiem!! āpā, cik šoreiz šis vārdiņš izklausās mīļi!! mazi, silti bomzīši!!
Mūsmājās tādus kartupelīšus sauca par "bomzīšiem", jaunos mundierī cepa, gatavus vēl kārtīgi ar dillēm, biezpienu, rūgušpienu klāt.
Tas nekas, ka lācītim nav garša, bet bērnības smarža un siltums!
nebiju diža ēdāja, bet nekas nespēja konkurēt ar rupjmaizes-ķieģelīšaa kancīti un tikko slaukta govs piena krūzīti(ar putiņām)