Tas jau ir sen zināms, ka Viņa necieš jebkāda veida paviršību, bet arī pedantisku kārtību ievērot Viņa nevēlējās. Vismaz ne todien. Tā būtu sevis kontrolēšana. To Viņa arī negribēja pieļaut. Pēdējās dienās viss tika kontrolēts, vairāk vai mazāk nolikts kā zem lupas – sistēma, atkāpes, paragrāfi, secinājumi, ievadi, nobeigumi, iztirzājumi un pasaule, kas griežas ap savu, tavu un Viņas pašizgudroto asi. Kāds Viņas galvā nemitīgi auroja: “Kārto domas! Kārto domas!”, bet tas nenotika tā, kā Viņa to bija gaidījusi. Viss norisinājās kaut kādā neizskaidrojamā pašplūsmā, viss pēkšņi šķita pakļauts kaut kam nenovēršamam un likumsakarīgam… Līdz Viņai “ieslēdzās” pašsaglabāšanās instinkts, šis motoriskais dzinējs, kas vienīgais ļāva iet, darīt, ēst, rakstīt, pīpēt, rīkoties, kliegt, ārdīties, domās plēst ar zobiem savas mīļākās  grāmatas lapaspuses un necilvēcīgi lādēt šos kultūras elites pārstāvjus, kas nespēja neko vairāk, kā tikai norādīt uz kļūdām, ko bija radījuši paši, bet vaina bija jāuzņemas citiem. Bija smagi apzināties, ka reiz Viņa būs viena no viņiem.
Var teikt, ka Viņai vēl piederēja tikai Miegs, kas paglāba Viņu no sev piedēvētām kaitēm, piemēram, ko “gudrie prāti” dēvēja par kognitīvo disonansi. Tas sargāja no vilka, kas atņirgtiem zobiem, gluži kādas redzētas filmas ekrāna tuvplānā, naktīs skrēja izķidāt Viņas nokaitēto miesu. Miegs paglāba Viņu no koristiem, kas dziedāja uz skatuves podestiem, bet Viņa lēnām, savās smilšu krāsas augstpapēžu kurpēs kliboja un smaidīja kā pamuļķe, atbildot uz tikpat stulbiem jautājumiem, ko viņi, sinhroni, vienā balsī, uzdeva jaunpienācējai. Viņa bija kā iesprostota marionete gan tajā, gan savā mākslīgi konstruētajā prātā, apziņā, jebkādā aptuvenā izpratnē, kas ierobežoja Viņas radošumu. Bet, kā gan Viņa varēja būt pati, ja viņas būtībā jau tika iepotēta lelle, ko darbināja aiz atsperēm, auklām un visādiem citādiem pavedieniem?