Priekšā, kā vienmēr (arī, kā ne-vienmēr), bet šoreiz arī, kā vienmēr, pa-garš mājupceļš. Sen nebiju pa-bijusi tajā pusē, kur, runājot, tagad esot ziema. Sen nebiju ar šo dzelzs sastāvdaļu verķi vizinājusies uz to iezīmēto punktu kartes ZA pusē, pie robežas. Braukāju apkārt riņķī, it kā, mājupvirzienā, bet vienmēr, kā sacīt jāsaka, pabraucu garām. Mistika bez mistikas pazīmēm Un, šeku reku, es te atrodos, braucot pāri dzelzceļa tiltam.
Vidēja izmēra tumsa, kurai ir tendence pakļaut. Vidēja izmēra tumsa, kura neprasa vairs no manis it neko, izņemot, lai to slavēju, jo tā taču ved mani mājup, ļaujot pirkstiem būt nejūtīgiem un pa-kļā-vī-giem!
Ir vēlme rotaļāties ar uguni, atrasties uz naža asmens un ne-pa-kļau-ties tumsas sasodītajam valdzinājumam, kas burtiski, ēd manu miesu un dvēseles leduspuķu auksto nokrāsu un to bezgaršu. IR VĒLME ROTAĻĀTIES AR UGUNI! Ak, Kaprāli nr.8, tikai, lūdzu nepiemini to vārdu- piromāns! Vai Tev tiešām šķiet, ka esmu piromāne? Jā. Piromāne. Tava mazā piromāne. Otrs kaprālis vēl aizšķiltu. Trešo būtu gatava iesviest liesmās. Tumsas liesmās, kur nevar saredzēt pat niecīgāko elpas dvašu šajā aukstumā. IR VĒLME ATRASTIES UZ NAŽA ASMENS.
Nogriezta leduspuķe.
Nogriezta mēnesgaismā.
Nogriezta leduspuķe.
Tikai trīs iniciāļi uz loga rūts stāv kā rēgi, kā zīme, kā vēstījums, kā atgādinājums, kā zīmogs, kam nav lemts izkust.