Tur, aiz bruģētās sienas, cita pasaule, citas sajūtas. Ārpus tai tramvaji, trolejbusi, autobusi un citi sabiedriskā transporta līdzekļi turpina vest nogurušos ķermeņus līdz dažādām galapunkta parādēm. Viņa sēž uz soliņa, netālu no tramvaja sliedēm. Ir vakars, nekādas steigas – viena no retajām un siltajām vasaras naktīm, kas rada pēdējo ilūziju. Un Viņa grib tajā atrasties.

Viņa smaida, bet neticība lasāma zaļganpelēkajās acīs. Viņa grib būt maiga, bet apģērbu rotā dadži. Tie ir pārāk smagi, lai pieceltos un, ar filigrānu rokas kustību, notrauktu tos uz asfaltēta seguma.

Ūdens atbrīvo ķermeni un prātu.