Izlasīju vienu drusku špāsīgu teicienu:
   "Laime ir bumba, kurai mēs dzenamies pakaļ, kamēr tā ripo. Kad tā apstājas, mēs ar kāju grūžam tālāk. P.Buasts",  un- iepauzēju... Tas lika atcerēties tik daudz reižu, kad patiešām pati, pati vien esmu to pagrūdusi tālāk vai vispār- aizgrūdusi prom, ka... jā!! Sagribējās uzrakstīt, zinot, ka nekādas te jaunatklāsmes nesekos, vienalga!  

    Esmu vienu sapratusi jau sen: Vissjaukākais no visa ir- GAIDĪT. Vai tas, kuru gaidi, ir konkrēts Cilvēks, ar kuru kopā ir viegli un silti, vai gaidi kādu notikumu, kas ir Notikums tavā dzīvē, vai gaidi.... var gaidīt viskautko!!- var gaidīt pat lācīti skaipā /nu- to zīmīti/, un, lai cik kādam tas viss var likties smieklīgi sīki, tas nav sīki- tev. Un, kas pats jocīgākais, ne vienmēr tad, kad esi to, ko gaidīji, sagaidījusi, esi laimīgāka kā tad, kad- GAIDĪJI... Kad tevi bija pārņēmušas tās sajūtas, kas liek, teiksim, sapucēt sevi un māju, kas rada to iekšējo drusciņ trauksmes stāvokli, un tas ir bezgala foršs stāvoklis!  

    Lai mums vienmēr ir KO GAIDĪT!!
    Un, lai sagaidot, protam būt tik gudri, ka nenodarām pāri ne sev, ne kādam citam!!