Viedus sapņus redzu rīta pusē. Reizēm saprotu tos, reizēm pēctam, kad notikums jau norisinājies.

       Labāk viens īsts draugs nekā daudzi pusdraugi....

        Bēdas un prieks.

    
         Pati piedzīvoju, ka no maza notikuma, kuru zināju, kas un kā notika.... pēc nedēļas dzirdēju daudz variāciju un izpušķojumu. Un pats notikums bija apaudzēts vēl ar visādiem ar visādiem brīnumiem, kuru tur nemaz nebīja. Tas bija uzjautrinoši. Nez vai kas te slēpjams, bet par zināmu gara trulumu gan tas liecina.

        Paklausos labu mūziku un viss sakārtojas.

      Kautkur ir teikts:"Iegūstot zināšanas - tu iegūsti arī skumjas."

      Tikai garā stipri cilvēki spēj dzīvot vieni.

         Viedi cilvēki ir gudri un labestīgi.

       Budu sauca arī par Lielo Klusētāju. Kad viņam jautāja kāpēc viņš klusē, viņš atbildēja: "Vienalga ko es teiktu, mani tik un tā nesapratīs."
       Nu jā, mēs jau nēesam budas. Mēs esam pavirši runātāji un pavirši klausītāji,

       Ja viņš ir tavs draugs - apskauj viņu un paklusē arī tu. Reizēm tā vienkārši vajaga.