VAI POLICIJAI JĀBŪT ĀRPUS POLITIKAS ?
Pēdējā gada laikā avīzē „DDD” ir tikuši intervēti daudzi vairāk vai mazāk nozīmīgus amatus ieņemoši policijas darbinieki, kas nav baidījušies izteikt ekstrēmistu lapelei savas domas par to, kas notiek valstī. Katrs no viņiem ir bijis atbilstoši savai dzīves izpratnei proporcionāli stipri patriotisks, taisnīgs, un tāpat arī gļēvs, izvairīgs – galu galā policija ir jau tikai mūsu sabiedrības spogulis. Un liela varonība no katra „pogainā” puses jau bija pats runāšanas fakts ar laikrakstu, no kura viņu kolēģi – DP darbinieki – iesaka visām valsts amatpersonām turēties pa krietnu gabalu. Ir tomēr viens fakts, kas nevienā no intervijām netika pieminēts un saistībā ar kuru arī „DDD” žurnālistes jautājumus nav uzdevušas, proti, zīmīgs teikums „Likuma par policiju” 5.pantā: Personu tiesību un brīvību un valsts interešu vienlīdzīgas aizsardzības nolūkā policijas darbinieki nepiedalās partiju, citu sabiedriski politisko organizāciju un kustību darbībā un uz dienesta laiku policijā aptur savu piederību pie tām. Manuprāt, šis likuma pants ir pilnīgi neloģisks, kā arī kliedzošā pretrunā ar Latvijas Satversmes 102.pantu: Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās. Manuprāt, šis nu ir tas jautājums, kura izlemšanu sen jau bija jāuztic Satversmes tiesai. It īpaši to varētu aktualizēt pašlaik, kad policistiem nu jau ir vismaz divas arodbiedrības, kurām visaktīvāk vajadzētu cīnīties par šādas, manuprāt, diskriminējošas un neloģiskas likuma normas atcelšanu. Ar šādu priekšlikumu esmu vērsies gan pie Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības priekšsēža A.Sūnas, gan arī viņa kolēģa no neatkarīgās policistu arodbiedrības līdera A.Augustāna. Diemžēl atbalstu no šo cilvēku puses savai nostājai nesaņēmu. A.Sūna atrunājās, ka viņam tas neesot aktuāli, jo viņš beidzot dienestu policijā, bet dibināt partiju, kamēr vēl atradās dienestā, viņam ar likumu nebija aizliegts. Savukārt, A.Augustāns atbildēja, citēju: „Ja VP priekšnieks būs politiskajā partijā, tad viņš varēs pieņemt, vai arī ietekmēt kaut kādus jautājumus, kas skar policiju. Un tas nav pieļaujams”. Uz manu pretjautājumu, vai, formāli neatrodoties nevienā partijā, viņš arī tagad nevar ietekmēt padotos, vadoties no savām politiskajām simpātijām vai antipātijām, atbildi nesaņēmu. Vispār man radās iespaids, ka arodbiedrību līderi partijās un sabiedriskajās organizācijās redz sev nevēlamus konkurentus – ja tajās varēs sastāvēt policisti, viņiem varbūt vairs nebūs vajadzīgas arodbiedrības (kuru veidošana policijā, starp citu, nesenā pagātnē arī taču bija aizliegta). Lūk, tāpēc viņi, izcīnījuši tiesības sev, negrib, lai tādas iegūtu arī citi. Bet kā ir no ierindas cilvēka viedokļa, vai viņam ir kāds labums no šāda likumā ierakstīta aizlieguma?
Manuprāt, policisti ne ar ko nav labāki vai sliktāki par, piemēram, ārstiem, skolotājiem, transportlīdzekļu vadītājiem, oficiantiem, frizieriem...un vēl daudzu citu profesiju pārstāvjiem, kuriem nepārtraukti jāsaskaras ar dažādiem cilvēkiem un jācenšas viņiem visiem palīdzēt pēc labākās sirdsapziņas, neatkarīgi no tā, kādai tautībai, ticībai un politiskai pārliecībai konkrētais cilvēks pieder. Kāpēc tad šo augstāk minēto profesiju pārstāvjiem nav aizliegts sastāvēt partijās un kustībās, kāpēc mūsu likumdevēji nebaidās, ka dakteris, kurš sastāv, piemēram, XYZ partijā, varētu nesniegt palīdzību vai sniegt to nekvalitatīvi cilvēkam, kas nedala viņa politiskos uzskatus? Ārstu kļūdām un bezdarbībai ir taču vēl daudz smagākas sekas kā policistu! Atbilde ir šāda – ne jau par tautu, bet sevi uztraucās tie, kas pieņēma šādu aizliegumu policistiem. Viņiem gribējās panākt, lai policists būtu nevis cilvēks ar noteiktu pārliecību, bet gan nedomājošs robots, kuram vienalga, kam klausīt un kādas pavēles pildīt. Taču, tā kā demokrātiskā valstī nevar ar likumu aizliegt kādam interesēties par politiku, tika pieņemta šāda likuma norma. Tomēr reāli tā, protams, nedarbojas. Jā, formāli jau likums tiek pildīts, policijas amatpersonas partijās un kustībās nesastāv, taču klusībā tik un tā vairums no viņiem kādai no tām vairāk vai mazāk simpatizē. Atcerēsimies kaut vai šādu faktu – Drošības policijas Liepājas reģionālās nodaļas bijušais priekšnieks Aleksandrs Bogdanovs uzreiz pēc atvaļināšanās no dienesta iestājās sava nupat vēl bijušā uzraugāmā ekstrēmista Jevģēnija Osipova vadītajā partijā. Un vai tiešām atradīsies kāds naivs muļķis, kurš apgalvos, ka šīs simpātijas minētajam kungam uzradās pēkšņi, tikai pēc atvaļināšanās no dienesta, bet līdz tām tādu nebija? Protams, ka nē, šādas simpātijas abu starpā pastāvēja jau sen, bet A.Bogdanovs, kā jau likumam paklausīgs cilvēks, tās slēpa un publiski neafišēja. Taču vai no šādas slēpšanas ko labu guva mūsu sabiedrība? Manuprāt, neko. Savukārt, ja A.Bogdanovam būtu dotas tiesības paust savu politisko pārliecību, tad esmu pārliecināts, ka viņš tās izmantotu, un cilvēki zinātu – lūk, Liepājas čekistu priekšnieks domā tāpat, kā okupants – barkašovietis Osipovs. Latvieši tad zinātu, ka no šāda cilvēka ir jāuzmanās, viņš var būt neobjektīvs savā ikdienas darbā pret citādi domājošiem. Un, ja šāds Bogdanovs sāktu nepamatoti vajāt kādu Latvju Patriotu, tam būtu trumpis, ar ko aizstāvēties – viņš mani apsūdz, jo es neatbalstu viņa politiskos uzskatus. Tagad turpretī šāds tips var viltīgi smīnēt: „A tu pierādi, čalīt, ka es tevi uzskatu dēļ vajāju! Es tak pēc likuma skaitos apolitisks, tātad apriori man nekāda politiska ieinteresētība nav un nevar būt!”. Vārdu sakot, policistam, protams, jābūt taisnīgam un vienādi jāizturas pret visiem, neatkarīgi no tā, kādas pārliecības cilvēks tiek vajāts vai arī meklē pie viņa palīdzību. Gadījumā, ja tiek konstatēts fakts, ka policijas amatpersona „piesedz” sev radniecīgi politiski orientētu cilvēku kriminālās izdarības, turpretī tos, kuri domā pretēji viņam, apsūdz nepamatoti vai arī nemeklē tos, kas nodarījuši šiem cilvēkiem pāri (nu, piemēram, teroristus, kas gribēja nogalināt A.Gardu), tad pret šādu cilvēku jāseko ļoti bargai atbildes reakcijai. Viņš ne tikai nekavējoties jāatbrīvo no darba, bet arī jāiesloga cietumā – tāpat kā ārsts, kurš negrib sniegt palīdzību sev netīkamam slimniekam. Taču tas nebūt nenozīmē, ka aizliegums piederēt partijām un kustībām garantēs šādu gadījumu neesamību. Manuprāt, taisni otrādi – tas veicinās to, jo traucēs pierādīt nelikumības faktu.
Tātad, es iesaku izdarīt šādas izmaiņas likumā par policiju: „Policijas darbiniekam publiski jādeklarē sava piederība politiskām partijām, sabiedriskām organizācijām un kustībām, kā arī jāinformē par to privātpersonas, ar kurām tas saskaras dienesta pienākumu pildīšanas laikā”. Par šādu faktu slēpšanu, savukārt, pienāktos atlaišana no darba un naudassods. Praksē tas varētu izskatīties, piemēram, šādi: policijas inspektoram uz darbgalda stāv vizītkarte ar labi saskatāmu uzrakstu: Valsts policijas n-pilsētas x nodaļas izmeklētājs Ziedonis Dritvaikociņš, Kosmopolītisma un eirofīlisma partijas biedrs; pederastijas un lezbisma popularizēšanas biedrības loceklis. Šādu pat vizītkarti minētais policists uzrāda arī cilvēkam uz ielas, ja uzskata par vajadzīgu to aizturēt vai vienkārši aprunāties. Un minētais cilvēks tad zinās, ar ko viņam ir darīšana un gadījumā, ja viņam ar šo policijas amatpersonu būs pretēji uzskati un ja viņam būs pamats uzskatīt, ka tādēļ šis cilvēks pret viņu izturas diskriminējoši, viņš varēs vērsties augstāk stāvošās instancēs ar lūgumu nomainīt šo cilvēku pret citu, kurš izturētos taisnīgi. Patlaban toties tiek spēlētas aklās vistiņas, mēs nezinām, kādas pārliecības cilvēks sēž priekšā mums zilā formas tērpā, un tas pārkāpj mūsu kā Latvijas iedzīvotāju tiesības uz taisnīgu lietas izmeklēšanu.
Savulaik 2007. gadā pats biju pieteicies darbā Daugavpils policijas pārvaldē par tulku, kur mani beigās arī paņēma pēc 6 mēnešu ilgas manas personības pētīšanas un vērtēšanas ar pārbaudes laiku uz 3 mēnešiem. Mans priekšnieks, Daugavpils policijas pārvaldes Pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas vadītājs A.Kurilovs cita starpā bieži mēdza uzsvērt, ka esot pilnīgi apolitisks un neuzticoties nevienai kustībai vai partijai, jo visas vadot blēži un karjeristi. Pieļauju, ka šis cilvēks varbūt tiešām tā arī domāja, kā runāja, bet varbūt arī netiešā veidā mēģināja mani ietekmēt, lai es nevienā no tām nestājos, lai gan man kā brīvlīguma darbiniekam tas ar likumu nebija aizliegts. Manus politiskos uzskatus tie, kam vajadzēja, domāju, sešu mēnešu laikā varēja izpētīt no A līdz Z, varbūt vienīgi kāds naivi cerēja, ka pēc iestāšanās darbā policijā tie pēkšņi varētu mainīties (?!). Šā vai tā, pēc 3 mēnešu pārbaudes termiņa man izteica sirsnīgu pateicību, ka darbā pildīju 2,5 – 3 reizes lielāku tulkošanas normu, nekā darba līguma paredzēta, un atlaida no darba, sakot, ka turpmāk mana palīdzība vairs nebūšot vajadzīga, paši tikšot galā. Tā arī notika, apmēram pēc mēneša manu vakanto vietu ieņēma Kurilova vietnieka dēls, tad dzirdēju, ka vēl kāda no policijas darbinieku atvasēm vēlāk esot aizstājusi atkal viņu... Blata un radu būšanas sistēma, iekārtojot darbā, zeļ un plaukst visās nozarēs, arī policija diemžēl nav nekāds izņēmums šai ziņā. Taču tas atkal ir temats citam rakstam. Savukārt, par policistu tiesībām brīvi paust savus sabiedriski-politiskos uzskatus atbilstoši Satversmes 102.pantam gan būtu jācīnās kā policistiem pašiem, tā arī visiem ierindas cilvēkiem, jo tā ir visu Latvijas iedzīvotāju interesēs.
Par vārda brīvību visās dzīves nozarēs un profesijās CĪŅAI SVEIKS !!!
24.11.2009. Aivars Gedroics