Mācies, dēls, mīlu gaidīt,
Ne acīs, bet sirdī tvert;
Ne rozēm vien skatus raidi,
Kad ābele vairāk vērts.
Ir ābele vairāk vērts.
Mācies, dēls, mīlu saņemt
Un mājvietu taisi tai,
Kā bišu spiets var tā aiziet,
Degs sapnis tad lolotais.
Vairs neatnāks zaudētais.
Būs rudens par maiju labāks,
Kad sildīs tas atvasarā,
Dēls, tāpēc jel mīlu glabā,
Ja dzīve raus atvarā…
Kaut dzīve raus atvarā.
Mācies, dēls, rūpes mīlēt
Un grūtībās spēcīgs augt;
Kaut tauriņi-viendienīši
Uz parāda dzīvot sauks.
Uz parāda (!?)… dzīvot sauks.
*
Dzīves kalna galā
Nokļūt varonis spēs,
Kas sev zelta zirgu
No smiltīm izkausēs.
Lūk, tāpēc, dēls,
mīlas uguni sargā;
Tā dzīvei der,
dzīvei der,
un Mūžībai !
/Jānis Rapsa/
Keywords: dzeja18356
ja mēs būtu tik viedi un ar savu dzīvi to varētu bērniem nodod...jā,vienīgais,tad mēs nebūtu vairs šeit,kur esam nākuši mācīties uz savām,ne citu kļūdām...bet pateikts ir patiesi,ja grib to sadzirdēt...
Ilga es tev piekrītu,
To visu dēliem jāmāca jau no mazotnes ! Nevis - testamentā ierakstot ...
jā.. labi uzrakstīts un galvenais ar dziļu domu..:))
Apraudājos, Cik cmuki.
Jānim Rapsai > SKAISTS DOMU IZKLĀSTS