Ir dienas, kad gribas likt sirdi uz delnas
Un uzpūst tai elpu, lai debesīs zūd,
Kā pieneņu pūkai starp mākoņiem melniem
Ļaut gaisīgi lidot, ļaut mirdzošai kļūt.

Ir dienas, kad klīstu starp pilsētas burzmu
Ar skatienu tukšu, kaut lūpās snauž smaids,
Un sirdsbalsī dzirdu - jau pamazām plūstu
Kur saule tiek augstāk, kur apstājas laiks.

Ir apnicis redzēt, kā cilvēki vilkos
Mazpamazām pārtop un saplosīt steidz
Ik mirkli, kas īsts vēl, ko pamana smilkstot,
Grauž iegribu dzīti un tumsību sveic.

Ir apnicis justies kā mēteļa skrandai,
Ko palaiž pa vējam vai pasper, lai trūd,
Un saprast, ka gaisma, kas vizoša krāta,
No dvēseles krācēm jau bezspēkā zūd.

Šai pasaulē bezvērtīgs vakara rāmums,
Un saullēkta spuldze kā atspīdums blāv,
Jo kārtējais likums un kārtējais lēmums
Par sajūtām augstāk un cilvēkiem stāv.

(c) Agnese Līcīte, 2011