Es varu tik tālu no Tevis būt,cik atļauj to mana elpa,
ar magonēm sārtām un lilijām baltām
ir pilna šīs pasaules telpa,
Es iegāju Tavā dvēselē-bez biļetes,čeka un vīzas,
man piemita niķi, joki un smiekli
un gabaliņš saplēstas mīlas.
Vai nevari salāpīt mēģināt šo?
Es vaicāju kautri un bikli.
Tu skatījies manī un noteici tā-
ir mēģināts, drūp tā kā stikli.
Nu lūdzu, vēl tikai, vēl reizīti šo.
es izdīcu lūgumu savu.
Un līdzi ar saplēsto gabalu to
es iedevu dvēseli savu.
Pēc dienas man pastā bij sūtījums kāds
ko rotāja lillija balta,
es atvēru-dvēsele ziedēja tā
kā mirdzoša pasaules elpa.
Bet gabaliņš trausls?
Tas pielīmēts bij, ar to ,ko par ticību saucam
ar magonēm sārtām un lillijām baltām
un mierīgo pasaules elpu.
Es varu tik tālu no tevis būt-un reizē tik tuvu, tik tuvu...
/Inta Kampara/
Keywords: dzeja18356
Patīkamas Tev dienas gaitas.
...cik daudz tomēr var ticība spēj...
Tuvu, tuvu....vēl tuvāk..
ES, atļauju, pat tuvāk būt