Saule dāsna bezgala,
ne kā citreiz-skopa,
kad dvēsele sala,
un mēs bijām kopā,
mākoņi neraud-
kā krituši grēkā,
vējam maskas-
noraut nav spēka,
saule aizgājusi,
tumsa vēl kavējas,
skumjas lien klusi-
manas un tavējās...
nelūgtas neprasītas
tās apziņā laužas-
ar savādu spītu
pašos dziļumos graužas...,
atmiņas nomazgātās-
kā kamols galvā,
mierinot plātās-
ņem dzīvi kā balvu...,
bet ...vai šo novakari-
nāksi-gribu es zināt,
jo vienīgais tu vari
manu kaisli-
pa īstam uzspridzināt.