Cilvēks ir brīnišķīga radība. Kronis visam!
Un bieži vien no abiem dzimumiem, īstu vai iedomātu kroni parasti iekāro sievietes. Nenoliedzami, mūsdienas rodas arvien vairāk gadījumu, kad šādu kroni iekāro vīrietis.
Kronis, ko sieviete sev uzliek galvā nav nekas slikts. Tas tikai simbolizē sievišķības etalonu – gudra, skaista un uzmanības vērta. Jau kopš bērnības caur pasakām tiek uzsūkts – meitenes ir kā princeses, bet vīrieši – prinči, kuriem ir jāaprec sava princese, jālutina viņa un jādzīvo laimīgi līdz pasakas beigām.
Interesanti, ka nekad netika rakstīts, kas notiek aizkadrā jeb sadzīves virtuvē. Kad princis apprecēja Pelnrušķīti – un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi! Kad princis apprecēja Sniegbaltīti, pievērdams acis uz viņas pagātni, kad viņa bija dzīvojusi vienlaikus ar septiņiem vīriešiem... – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi! Tāpat par Mežrozīti, austrumu princesi, princesi uz zirņa, kuras princis - mazohists un sīkmanis būdams, gribēja sev par sievu, kura kā absolūti jutīgs barometrs, reaģētu uz visām iespējamām mēbeļu un citu sadzīves priekšmetu trūkumu niansēm. Ražotājs nespētu šo ģimeni piečakarēt ne ar kādām košām reklāmām...
Kā gan ir ar to, kas notiek aizkulisēs, kad princis ir ieguvis savu princesi un uzlicis galvā tai kroni – tu mana skaistā, jaukā un gudrā!
Liekas, tad nu viss notiek hepilī ever after?
Vai gan kāds uzdrošinātos rakstīt, ka Pelnrušķīte jau pēc gada dzenā savu vīru pa visu pili ar jau pavalkāto kristāla kurpīti, jo viņam, redz, ir sajūta – ja nopirks tai citas, jaunas – tā vairs nebūs viņa princese, kādu viņš to atrada...?
Vai kāds raksta aizkulises, kurās Sniegbaltītes vīrs kārtējo reizi cenšas pārliecināt savus draugus un dzimtas/ ģimenes ārstu, ka sievai nekas nekaiš. Viņa tik tiešām saprot zvēru un putnu valodu! Viņai nav šizofrēnijas, viņa nedzird balsis un burvju krustmāte ir tikai 10. pakāpes mirušās mātes māsīca, kurai pašai ir identitātes problēmas.
Vai kāds pasakā ieraudzīja to, kas notiek princeses mājā, kuru vīrs izvēlējās, jo viņai ir muguras problēmas, bet pats nespēja nopirkt vienu kārtīgu matraci, tā vietā izvēloties desmitiem plānus. Man rodas jautājums – kāds gan ģenētiski modificēts un mutēts bija tas zirnis?
Šodien visu atrisinātu kārtīgs DORMEO, bet neatrisināts jautājums paliek par zirni. Mūsdienās analogs varētu būt boulinga bumba.
Kā gan ar pasaku, kur vīrs apņem princesi par sievu, kura bija varde? Un tad pārvērtās par skaistuli! Vai es maldos, ka jau tad šī pasaka bija plastiskās ķirurģijas slēptā reklāma? Man negribētos domāt, ka tika slavināts zoofīlijas paveids.
Neviens pasakās neatklāja - kā! Kā dzīvoja, kā cīnījās ar lieko svaru un 7 gadu krīzēm.
Mēs joprojām ticam pasakām. Tikai pēdējos padsmit gadus bērni uzaug ar pārveidotām pasakām (mīkstinātas, saīsinātas ) vai pilnīgi jauniem, svaigiem dzīves pamatiem. Tomēr princeses kults joprojām paliek.
Ja agrāk vēl mazās meitenes audzināja bārbijas paraugs, tad nu jau tā ir šķirta bārbija (dārgāk maksā, jo ir puse no Kenta īpašuma), koši poniji un mazie petšopi. Mainās tas elements – kādai ir būt princesei. Bet nemainās pamatdoma – skaista, gudra un uzmanību cienoša.
Bet mūsdienās jau daudz sanāk dzirdēt tik daudz variācijas par – un princis apņēma princesi par sievu. Gudru un skaistu! Ielūkosimies mazliet aizkulisēs:
****************************
-Kur ir manas zeķes? – princis bubinādams, saņurcīts no rīta dodas apgaitā pa savu pili.
-Viena zem gultas, otra pielipusi pie guļamistabas skapja! – princese neatraujot acis no nagu lakošanas, atrauc.
-Nemāci mani te, ja? – princis, kasīdams nost zeķi, nošņāc
*********************************
-Mīļā, kur ir margarīns? – jau 10. reizi virinādams ledusskapja durvis, jau nepacietīgi sauc princis.
-Pirmajā plauktiņā, tavu acu priekšā. – princese atsauc no otras istabas, gludinot prinča kamuflāžas bikses. Medībās braukšot.
-Nav! Nav, ka tev saka!
-Paņem acis pierē! – saka princese, pienākot un kā uz burvju mājienu no pirmā plauktiņa paņem margarīnu.
-Bāc, atradusies gudrā te ar savas krustmātes trikiem, ragana tāda! – princis demonstratīvi noliek nost padoto kārbiņu un paķer alu un voblu no otra plaukta.
*************************************
Princis un princese devās izjādē. Skaista diena. Ar vienu melnas krāsas rumaku, kura jauda bija vismaz 200 zirgu spēku apjomā.
-Mīļais, mēs jau stundu vizināmies uz riņķi! – princese kautri ierunājās.
-Es zinu, kur man jābrauc. Nupat jābūt. Drīz! – princis, neizņemot cigareti no zobiem, atteica aizņemtu un saviebtu sejas izteiksmi.
-Varbūt uzjautāsim – re, tur ir mājas, sētā cilvēki.
-Nemāci mani un sēdi klusi! Es pats zinu, kur jābrauc!
Un tā viņi turpināja riņķot kā daiļi tauriņi atlikušo pēcpusdienas daļu. Lūdz rumaks sāka sprauslāt un princesei savajadzējās uz tualeti.
******************************************
-Mīļā, paskaties kartē, kur mēs atrodamies! – princis mīļi palūdza savai princesītei.
-Es jau skatos. Mums tagad jābrauc tur. Nē, tur... – viņa nemitīgi grozīja karti. – Mīļais, apstājies taču, ja tu turpini braukt un maini virzienu, es nespēju tik ātri izgrozīt karti un saprast, kur mēs esam...
-Nja, būs jāiegādājas GPRS... – princis līdzjūtīgi noglāstīja mīļās vaigu.
Pasakām vajag ticēt!
Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi!
Tas ir iespējams, tikai vajag saprast, ka izvēlētais princis vai princese ir tikai cilvēki ar savu īpašo raksturu. Ja meklēsim princi vai princesi principa pēc – pēc izreklamētiem sabiedrības spožajiem etaloniem, tad var gadīties, ka aizkulises var nebūt garas. Vai būs makten interesantas.
Keywords: tāda dzīve0
Pasakām par prinčiem tic mazie bērni,bet pieudzis cilvēks lietām,kuras notiek mums apkārt.Parasti cilvēki ar īpašu raksturu paliek vientuļi sava īpatnejā rakstura dēļ.Ja vīrietim ir īpatnejs raksturs,tam vajadzīga garīgi radniecīgā sieviete,bet atrast to viņam ir grūti sava īpatnējā rakstura dēļ.