Bija tveicīga sestdienas pēcpusdiena ar saules svelmi un jauniešu sporta pasākumiem un es iegriezos dažos no tiem… un tomēr savāda sajūta, bet vai skumjas? Manī ir zudusi ierastā, dzirkstošā prieka un miera sajūta, kā apmaldījusies starp cilvēkiem, baložiem, parkiem… Karstā diena rit tik lēnām, kas liekas ir apstājusies pavisam, kā piepildīta ar bezizejas smago miglu…it kā paredzēdama vilšanos. Pārmaiņas. Vai tā ir piespiedu atteikšanās no mēnešiem ilgām cerībām? Nē, tas nebūt nav izmisums, drīzāk kā tāda savāda vienaldzība. Ir aptrūkušies jautājumi, atbildes, telefona zvani… kā no ekrāna nolasīta dziesma bez satura un atskaņām. 
Kaut kas ir zudis… pilsētas bezvējā un manas dvēseles dimensijas ierastajā telpā - sirds kā pulkstenis tukši tikšķ, tik monotoni un lēni. Nav sāpju. Tās nevar tā nodēvēt, ja reiz sajūtas ir zudušas kas bija kā garīgais pamats un stabilitāte, ko mēdzu sajust caur dvēseles atbalsi… jā, tas viss ir pagaisis vienā sekundē, minūtē, stundā, svelmīgā un saulainā pēcpusdienā. Apglabātas cerības. Ejot caur sakarsēto pilsētu, ievēroju dzidros, saules apmirdzētos, gaišos namu logus. Viss izskatās tik sakopts. Tas skan kā īss prieka brīdis tukšumā… Iedama pār pilsētas kanālu kur parasti sastopams pa pusei izsalkušu pīļu bars, un arī baloži, man izdevās uzņemt jauku foto kur attēlots spoži balts balodītis kas likās kā miera nesējs pasaulē, kā kontrasts… kādai senai varbūtībai.

lūk reāls pierādījums :D/