Sākums kā starojums. Kā gaismas tunelis kur dzirdamas skaistās, mūžīgās melodijas. Pa vidu - starp mūsu dzīvībām, laika posmiem, cerībām, strīdiem, vilšanām, priekiem… salauztiem milzu spārniem pastāv nepiepildīts tukšums, kā teorija, pieņēmums. Tumsa, no kuras var rasties bezcerība ko rada iekšējās bailes, tad vēl nedrošība, nav pārliecības par dzīves svarīgākās apstājas realizēšanos… garīgo piepildījumu caur fantāzijām un dzīves patiesību… ja līdz tam gandrīz nonācu un tagad atrodos strupceļā, nekur… tad tikai eksistēju kā pelēks akmens lauku ceļa malā, kuram lemts būt saskarē ar lietus dārdiem un saules karsto tveici… nav jēgas nekam, jo nekas tāpat nemainās…
Lai izkļūtu no šīs tumsas laukā un sasniegtu mūžīgās gaismas un enerģijas piramīdu, ir jārod sevī liels gribassspēks jo nekam citam nav tādas varas izkļūt no tumsas… tā ir kā vējains, smilšains un sauss tuksnesis bez dzīvības. Gaismas un enerģijas piramīdai ir zeltaini spoža krāsa, garīgs saturs. Tās pašā vidū ir apslēpts gaiši zils un gandrīz caurspīdīgs mūžīgās dzīvības kristāls caur kuru mūsos ienāk  patiesās vērtības un laime lai tajā dalītos ar vēl kādu cilvēku. Tā atrodas augstu debesīs un tai ir dažādas pakāpes pa kurām dzīves laikā mūsu uzdevums būtu sasniegt pašu augstāko pakāpi - piramīdas virsotni, kuras enerģijai un laimei nav robežu… no tās ir atkarīga mūsu garīgā veselība un dzīvības pamats kas ir jāsargā, jo tas ir cilvēka lielākais dārgums un vērtība šajā dzīvē… mēs visi garīgo enerģiju neredzamā veidā kādam dodam, un no kāda saņemam. Un tad tā kā bezgalīgs cikls rotē mūsos, uzturot patiesas laimes un piepildījuma avotu - ceļu uz pilnvērtīgu dzīvi...