Sehisms  Latvijas kultūras telpā jeb kā runā dzimums, kas vairs nav otrais
Recenzija par neredzētu uzvedumu ar gnoseoloģisku pamatojumu

Kad ej pie sievietes, paņem līdzi pletni!
Frīdrihs Nīče „Tā runāja Zaratrustra”
AINIS
PA PASAULI KLĪST RĒGS – FEMINISMA RĒGS
Apakšvirsrakstā (pirmajā) minēto domu izskaidro un autora pirkstiņu nesaturēšanu attaisno fakts, ka lugas „Līsistrate” operuzvedums nevalsts valodā (ar uzrakstiem virs skatuves latviski) vēl tikai notiks zīmīgā datumā, kas PR speciālistu veiksmīgi izraudzīts – Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā 8. martā.
Šogad aprit 100 gadi kopš pieminētās Solidaritātes dienas svinēšanas. Gadu simtiem vīriešu genderis (gender – angļu valodas termins, kuram mūsu gudrie valodnieki vēl nav atraduši latviskojumu, tāpēc šo kalku tā arī lieto un laikam jau lietos arī turpmāk) uzurpēja varu pār sievieti, bet radās drosmīgas dāmas, kas uzsāka cīnu par savu emancipāciju sākot ar sufražisma kustību. Panākumi dažādās valstīs un zemes daļās bija atšķirīgi, piemēram, vēlēšanu tiesības sievietes dažādās valstīs ieguva atšķirīgos laikos . Jāmin arī tāda cīnītāja kā rakstniece Žorža Sanda, kas pazīstama latviešu lasītājam, un Simona de Bovuāra – darba „Dzimums, kas nav otrais” --, kuras darbi latviski lasāmi, diemžēl, tikai fragmentos. Mēs nezinām tās amerikāņu sievietes vārdu, kas gāja bojā protesta demonstrācijas laikā 19. gs. beigās, tāpēc viņas pieminēšana te neko nedos.
20. gadsimts sievietēm nesa savus augļus: vēlēšanu tiesības Rietumu demokrātijās, feminisma tā visdažādākajās izpausmēs atdzīšana sabiedriskajā domā, posiblis  dienēt armijā, iespēja dažviet slēgt viendzimuma laulības. Īpaši par šo tēmu praksē murgo Europas  Ziemeļvalstīs, kur noteiktas sieviešu kvotas valsts un privātuzņēmumos (sic!), obligātais karadienests jaunām meitām Norvēģijas armijā. Pamazām un nemanāmi par otro dzimumu pārvērtās (vārds lietots pabeigtas darbības nozīmē) vīrieši.
Tagad šis šausmas jau mākslasdarba veidā sasniegušas Latviju. Patiesībā uz izrādi nav ko iet, viss jau pastāstīts masmedijos: kādas dāmītes iedomas par pasaules kārtības maiņu iedomātā Senajā Grieķijā, uzsākot sehuālu mobingu pret savu vīru un sagrozot galvas arī citām precētām sava gendera pārstāvēm. Par mērķi vispār tiek izvirzīts absurds pieņēmums: vīri nedrīkst karot par savu Dzimteni. Pārnesot situāciju uz Ukrainu: veči nāciet mājās no kazarmām, tad varēsiet pisties un apmierināt mani, vai uz Krieviju, kur valsts pirmā baba bija spiesta šķirties no Putina, nespēdama izturēt viņa kaujinieciskumu, a šamais savai mīļākajai ielika rokās olimpisko lāpu un žvadzina ieročus uz nebēdu par spīti visas pasaules protestiem. Ja tāds stulbums būtu bijis Latvijā Bermontiādes laikā, sūdu  mēs, ne savu valsti redzētu.
Latvija, kā par to liecina rakstītās kultūras artefakti, izsenis ir bijusi matriarhāla, par to vēsta kauč fakts, ka klēts atslēga vienmēr bija pie Saimnieces. Arī mūsdienu Latvijā Saeimas spīkere ir sieviete, tāda ir arī Premjerministre, nemaz nepieminot VVF, kas bija tik tāds pārpratums, bet tautai viņas spēlētā Nācijas Lielās Mātes loma patika, un to labprāt visi klausījās paplestām mutēm ,vien par savu diženumu un varenumu līdzi bļāva tikai daži viegli ietekmējami cilvēki.
Es neaicinu uz tik radikāliem soļiem, kādus sper dažās Āfrikas tradicionālo kultūru ciltīs, kur veic sieviešu apgraizīšanu t.i. klitora nogriešanu meitenēm, lai libido spēks viņas neaiznestu pa pieskari un līdz ar to arī visu sabiedrību. Es vispār esmu pret jebkāda veida (fiziskās un garīgās) vardarbības pielietošanu pret sievieti. Tomēr ASV šāda vienlīdzība (ne līdztiesība, kā tam vajadzētu būt patiesā demokrātijas izpausmē) jau novedusi pie aizvien pieaugoša vīriešu – vardarbības upuru ģimenē no sieviešu puses – pieauguma. Mans patoss ir izglītošanā, un te sev var palīdzēt tikai sievietes pašas: saprast savu vietu un savu sūtību Zemes virsū. Meitenēm jābūt jaukām, jaunavām jābūt iekārojamām un sievietēm jābūt sievām un mātēm. Ar vecmāmiņām mums, paldies dievam, viss pagaidām ir kārtībā, bet tās ir vecā kaluma sievas.
Neapzināti, bet vīrieši cīnās. Varu atsaukties uz šodienas – 6. marta – LR 1 raidījumiem, kuros vīrieši itin kā spriežot, kāpēc vīrieši vienmēr melo (Kā labāk dzīvot) , jauki un ar humoru, un vienlaikus gudri sprieda par genderu attiecībam, kā arī gudra vīra runa par patieso sievietes stāvokli Senajā Grieķijā un tiem murgiem, ko sarakstījis Aristofāns, apmelodams godīgas grieķu sievietes (Zināmais nezināmajā) .Pretī tam stāv kultūras industrija, kas atbalsta jaunu avantūriešu (siev. dz.) neprātu, kam savā blicē izdevies iesaistīt pa kādam vīrietim, nepadomājot par postošajām sekām nācijai no šādas ideoloģijas izplatīšana(ā)s (sk. sponsoru sarakstu).
Neiešu es uz šo kaitīgo balagānu, i nelūdziet! Ceru, ka to rādīs TV, un es varēšu, ar muguru pret ekrānu, novērtēt mūziku, kas varētu būt laba, jo mūzika vispār ir laba. Aicinu večus boikotēt šo ārprātu.
Man 8. marts būs tāds, pie kāda esmu pieradis savā padomju bērnībā un saglabājis visus šos pozitīvā mantojuma nolieguma gadus – es apsveikšu savu Māti ar kādu puķi un iedošu buču uz vaiga. Gan jau es ar laiku sagaidīšu to, ka viņa mani atkal sveiks Vīriešu dienā 23. februārī, kam manā uztverē nav nekāda garīga sakara ar Padomju armijas un jūras kara flotes dienu, bet iezīmē vīrieša kā potenciālā karavīra-aizstāvja (tā to pārsauca Krievijā – Tēvzemes Aizstāvju diena) dienu.
VISU ZEMJU MAS(Z)KULĪNISTI SAVIENOJIETIES!