Bailes un trīsas no pilsoņu kara
Tie nav vārdi tikai no Sērena Kirkegora darba nosaukuma, to saknes ir dziļākas – jūdu-kristiešu svētajos rakstos un atspoguļo patiesi eksistenciālu stāvokli, kas šodien cilvēku prātos ir daudzviet pasaulē. Ar biedējošu regularitāti atskan džihādistu sprādzieni vidējos austrumos, gadu desmitiem turpinās naids apsolītajā zemē, miera nav tur, kur jenkiji iegāja, apsolot tur nodibināt demokrātiju un sagraut pastāvošo tradīciju. Nekas nelīdz, šķiet, ka Munks savu gleznu radījis no šodienas kliedzošā cilvēka.
Tagad pēc Dienvidslāvijas, Čečenijas pienākusi Ukrainas kārta rietumu civilizācijas šūpulī – Eiropā. Atkal ir cilvēku slepkavošana olimpiādes laikā (kā tas bija arī Gruzijā), kas ir kliedzošā pretrunā ar Senās Grieķijas tradīciju. Un olimpiāde notiek tikai dažus simtus kilometru no Kijevas. Sočos ir veikti bezprecedenta drošības pasākumi, bet neviens nepasargā no kalašņikova rējieniem Maidanā. Tas ir šoks, vispārējs sastinguma stāvoklis; uz šo valsti nebrauc politiķi itin kā baidoties, ka būs jāstājas zem lodēm vai ka viņi izgāzīsies kā runātāji, jo viņiem nav ko teikt. Turp nebrauc arī žēlsirdīgās reliģijas austrumu un rietumu līderi, kaut visa pasaule lūdz dievu par cietušajiem. Cik spēku tur cīnās? Vai tiešām tikai ļaunā vara pret labo tautu; liela daļa valsts tautas taču atbalstīja varu vēlēšanās; kas notiks, kad viņi ķersies pie ieročiem?
Es Dzīvoju Rīgā, kas ir Latvijas republikas galvaspilsētu. Starp mūsu teritorijām ir lietuviešu un baltkrievu zemes. Mana zeme ir Eiropas ekonomiskajā apvienībā un Ziemeļatlantijas aliansē. Apvienības runas vīru neizlēmība biedē. Arī manā valstī saistībā ar cilvēku etnisko izcelšanos var rasties līdzīgs konflikts, ko pierāda tā lokālas izpausmes regulāri, ik gadu 16. martā un 9. maijā. Par laimi šie degļi ir par īsu (pēc to dalībnieku skaita), lai sasniegtu pulvera mucu, bet muca reāli pastāv, to veidojis pēdējā kara mantojums, ilgie gadi citas savienības sastāvā un neprasme rīkoties ar iegūto brīvību. Uzņēmīgākā iedzīvotāju daļa ir pametuši valsti, viņi ir gatavi labāk vergot rietumos un būt turienes sabiedrībā uz zemākas sociālās pakāpes nekā Dzimtenē. Šejienes tauta ir pacietīga, to pierādīja nemieru trūkums stingras fiskālās disciplīnas apstākļos valsts vadītāja – grāmatveža gudrajā vadībā. Sabiedrība arī pacieš, ka ilgstoši netiek atrasti vainīgie 54 cilvēku nāvē mūsdienu agorā. Tomēr kādreiz šī pacietība var izsīkt un zemes iekšienē tas var izpausties asiņainā pretimstāvēšanā par izdzīvošanu gan fiziskā gan kultūras ziņā.
Un tomēr es ticu un citādi nevaru! Man ir sapnis, ka latviešu tautā ar senajām indoeiropiešu saknēm parādīsies Saprāts un Dvēsele, kas dos pasaulei Cerību un Mīlestību…