mans skolas laiku brūnos vāciņos tērptais blociņš glabā piezīmes...kuras pārskatot-redzu-esmu tā pati...un tā pati-lauku dvēsele...mana būtība nemainās...mainās tikai-caurbraucēji...un tos viegli kā stacijas ēka-ielaižu un ļauju doties, kur vēlas tie...es esmu dzīve sava-sev-nesatricināma un skumja...naktīs...kāpnes apsnigušas soļus neredzu pakāpienos-kur man doties..kāds jautā sev...bet aizslēgta ēka...meklē taxi-tevi aizvedīs-viesnīcas durvis-miegam paradīze...stacijas ēka nepieļauj dirnēšanu...bet piedāvā-atpūtas zonu-pilsētas smadzenēs!..tur spilveni gulbju dūnām pildīti...līdz-ta-ta-ta ta-ta! ta ta ta ta....ta-tata! ta ta ta..bungu vālītes modinās pa sliedēm dimdošām-tālumāaaa...sapņo-mans draugs!