Uzticeeties nav gruuti...gruuti ir samierinaaties ar nodeviibu, kas savaa pamataa ir muusu pashu naivums! Kuram, tad patiik apzinaaties, ka ir paplaans savaa butiibaa...tad nu iznaak, ka mees skaishamies pashi uz sevi!

Vienaa gudraa kino, Als FonPačīno jautāja savam dēlam, kurš kāvās ar citu Miķeli, kādēļ Tu kaujies ar savu draugu?
Viņš man parāda 2o zaļas naudiņas, atbildēja dēls.
Lai paliek, teica Pačīno, Tu par 2o zaļām naudiņām esi ticis vaļā no cilvēka, kas nemaz nav Tavs draugs!  
Šo dialogu acīmredzot var attiecināt arī uz citam sadzīviskām situācijām!

Attur sāpīga iepriekšējā pieredze ..., kaut arī tā mēs varbūt sāpinām kādu labu cilvēku ..., tā savukārt radot viņam sāpīgu pieredzi ...

Pats sev nevar ticēt,domas tik bieži mainās! Kur gan vēl citam?!!!    

Nevajag akli uzticēties,jādomā arī ar savu galvu.

tev , acimredzot ir bijusi saskarsme ar tada tipa cilvekiem.
ja nevari uzticeties, tad ari neuzticies pilniba, nesarezgi dzivi
dzivo ka uzkati ir pareizi, palaujies tikai pati uz sevi un bus
viss labi.

Galvenais šķērslis, kas mūs kavē ļaut draugiem ielūkoties mūsu sirds dziļumos, ir nevis tas, ka mēs viņiem neuzticētos, bet tas, ka mēs neuzticamies paši sev.

tapec ka parak daudz melu visapkatrt