(Manas dzimtenes bērzu birzītēm)
Mans pirmais dzīves brīdis
kad kļūmains tuvojies,
aiz loga maija krēslā
balts bērziņš līgojies.

Kā zaļa liesma zaros
zaļš šķidrauts plīvojis
un kaut ko brīnišķīgu
tas, licies, paslēpis.

Un zemes vaids mans pirmais
kad gaisis klusumā,
ar zaļu zaru rokā
kāds ienācis pagalmā.

Kā jaunava, kā ēna
caur mēnessudrabu
tā viegli slīdējusi
ar klusu šalkoņu.

Aiz pusatvērtā loga
tā stāvot palikusi
un tad kā drāna vējā
pa viņu ieplūdusi.

Pie šūpuļa tad pēkšņi
tā bāla pieplakusi,
bet liecoties pār mani
kā ēna izzudusi.

No šūpļa atskanējis
īss raudiens spēji skaļš.
Pēc man uz krūtīm atrasts
mazs bērza zariņš zaļš.

Bet bērziņš tur aiz loga
rīt bijis nokaltis:
viņš savu balto dvēsli
man to nākt' atdevis. —

Starp cilvēkiem nu eju
kā cilvēks, bet ar' nē:
man krūtīs baltas dainas šalc bērza dvēsele.

Manas acis redz bet nesaprot Netraucesu

   vai vienmēr redzam to

   un piepildīts sapnis.........ir beidzies sapnis.........

saki briles arī nelīdz.