... gadās gan , bet- reizē tiek uzkrāts- lādiņš!!! un tas nu ir tas, kam jāiemācās- neļaut aiziet- pa tukšo!, vai arī- ar noilgumu pamatīgu... patreiz, ja kas, piefiksēju lietiņas, ko darīšu 1., 2., 3.-kārt, līdz tikšu līdz n-kārt, iešu pie miera... Es taču teicu: Tā nevar!!! Vsm tikmēr- kamēr dzīvošu un strādāšu- ritmā šādā!!!
   Kā ar odiem? šodien?? Un- papa Karlo ar savu šmeceri vēl nespīd tik drīz

Jā , jā ... tā ar tiem sapņiem un ilgošanos gadās - pārāk daudz emociju viņos iztērējās  

Varbūt kā septīto kolekcijaai izvēlēties

es līdz šim pazinu krūmu ,kuram ir ogas-tādas nedaudz rūgtas,bet var želejā,der pa saujiņai apēst-labas sirds muskuļa stiprināšanai

   Paldies, Sandīti, ka papūlējies uzmest aci!, un- par labu vārdu, protams, arī!   Uzreiz pasaku: paņēmu bildītes no neta, bet- sameklēju tieši tās vietiņas, kuras savā jūrmalā mīlu visvairāk, un- uz kurām- dodos. Saulriets, ja nets nemelo, arī no manas jūrmalas, kaut to jau tā nepateikt!.. Manējās- savas jūrmalas- bildītes, palika mājās, kompī tajā; aiz to nācās- pačiept!

... tā, ko aprakstīju, Skaidrīt, ir lieta, ar kuru nav sanācis tikt galā gados trīs; pati jau domāju /ceru/- vajadzīgs- droši!- vēl ceturtais, tad jau...
   Jā, tā ir trakākā emociju kopsumma!!! Kā jau saki- tas krājies, krājies, dzīvojot ne savā vidē, ne savos cilvēkos un valodā.., un tad- kad laimīga trauc pretī tam- SAVAM!!!- tad saproti- līdz nelabumam un raudienam kopā!- arī tas vairs nav- mans!!! Vsm ne tādā sajušanā, kā bija... Un- nežēlīgi žēl, ka tā... Man līdz pilnībai vsp 100tūkstoš gaismas gadu!, tikai gaužām negribas sapurgāt to, kas man dārgs- stāsts, protams, par cilvēkiem, mājās. Es ticu, man jātic!- iemācīties šo balansu sevī rast!!!!

aha, visgudrais Sandi! ok- pārfrazēsim: "padomijas cilvēki bija lūžņi, kas laikam ejot nav evolucionējuši....
kādi lūžņi viņi bija, tādi arī palika........
var krāsot, var ķūningot......... bet sūds par sūdu paliek......."; Tava attieksme, ne- mana; bet- kas pats skumjākais- ne tikai- Tava.
Pat man, pastulbai, no bleķiem nekā nejēdzošai sievietei /kā jau padomijas produktam!!!/ bišku tmr ir priekšstats, kas ir retro, un kas un- cik liels darbs un līdzekļi- iekš tā tiek ieguldīti, no to cilvēku puses, kam tā ir vnk sirdlieta.

??????

Savu dzīvi nevienam neuzticu,jo pati to dzīvoju un pati to veidoju ejot kopsolī ar to,kurš apsolījis  daudzus gadus atpakaļ, iet priekos un bēdās,kad vilka man laulības gredzenu.

Ja jau to naglu sit dēlī baltās dienas laikā,tad var pārzdīvot,bet kad pēc pusnakts to sāk sist  nez kurais sava dzīvokļa sienās,uzrodas jautājums,atkal sapīpējies to pašu...normāls taču to pusnakts laikā nedarītu.

Pārdzert var personīgo prātu,tad jau nelīdz nekas,ka tikai gaušanās..

Uzreiz atpazinu un garšo saldētavā paturētas ogas,pēc tam saldas ēst.

nelasīšu blogu, bet bildītes interesantas

Zinu irbenājus, ogas, gadus 3 atpakaļ zapti vārīju, nu ptu! Un smird, vārot, vēl kā nezin kas.Vairs neko nelasīšu, negatavošu, ja kādam ir pielietotas, iecīnītas receptes, garšo, nu ta uz priekšu! Bet krūmiņš (kamērt mazs), ziedi, ogas jau smuki, lai tik aug!

Arī es reizēm tā jūtos : viss labi , viss mīļi , viss kārtībā , bet pēkšņi visa mana būtība saka : "" Nē ! Nē ! Vairāk nē ! " Un tu nevari tam pārkāpt , un tu nevari to  vairs pieņemt , jo kaut kas manī mainījies ( krājies , krājies ....) Bet kas ? Prāts nerod skaidrojumu , bet sirds pa punktiem uzskaita visu , kas tai nav paticis .
   Ir ļoti grūti neredzēt otrā to , ko negribētos redzēt , kaut apzinos , ka pati neesmu pilnība.
      

tu tāda mazrunīga....... tas no vecuma, vai ieradums?

62 gados maz ko vari gribēt.......... nu jau vajadzētu dzīvot kā sanāk......  

tev nepietiek naudas biļetei? gribi nopelnīt kādu kapeiciņu?

Gribu uz mājām, es gribu atpakaļ uz Rīgu...,

tā teikt liktenīgie 100 kg