O jā...cilvēks ir viena liela mīkla..reizēm pats sev arī!

Vai tad viņi Tevi nemaz neuzlādē? Negribās ticēt. Sīči reizēm uzlādē labāk par visām baterijām.

Nu tak jau būs sameklējis tas vecis sev ko piemērotu..

Mušmires bij šogad daudz.. Ar izkapi varēja pļaut..
Savāriju viru, ko mušām mieloties..
Pārējās sēnes tādas kautrīgas bija..vai bailīgas..paslēpušās kaut kur..

     Tas  Tev .....kāda maziņa kripatiņa   enerģijas      

Nav,atšķirības......Mīlestībā–kā tādā .....atšķirība var būt jūtu dziļumā un  izteiksmes vedos  

ar kaujas saucienu uz sarkanbalti sārtajām lūpām un lākturiem rokā nomaršēja jau rīta cēlienā pa grupu   .viņi katru dienu no manis uzlādējas, tādēļ samulsu , kur ņemt papildus enerģiju

Cel tik augšā---ka tad lāpu gajiens...!!!!

An Da , nu nav tā, kā Tu saki. Mūsu gadījumā - viss "padoto" kolektīvs sen vairs nedzird, ko priekšniece runā, "tukšu salmu kulšana" - Sonjas variants - vienkārši cilvēkam tāds raksturs - "citāti" pēc garastāvokļa.   

Ko nu par to Lāčplēši...visi padomi aizkarināti aiz auss...uzlādējusies līdz panka frizūras apmēriem un uz priekšu tik...a Jūs klusāk...bērni guļ

čau---mīliet kamēr var siltos dīvāniņus---eju Celt to Nelieti augšā sēdēsiet uz cietiem krēsliem...

gan Ilona to dzirdi ko saka priekšniece...ja kož vienā vietā---aizdzīstot rodas bieza rēta...nejutīga bieza āda...un nesāp, lai kā kož vai arī ir labots aizrādījums pašai neiespringstot

Sonja   

max aizņemts ar rinķa līnijām....rinķa deja...atklal---iedvesmot sieviņas, lai aizmirst kurnēt...tā tas Lāčplēsis neradīsies, slāpē...slāpē...savs krekliš tik dārgs, lai mainītu pret Latviju...
Nīkulīši- pastiepj trīcošās rociņās sērkociņu svecītei piemiņai. No kūlas pat baidās...kur nu vēl no Revolūcijas briesmām...

Laivinieka laiva krastā Lielvārdē
stāv- jau pārakmeņojusies...
kur šis bij itkā iekāpis,
savu pēdas iespiedumu atstājis---
liels tas bijis reiz...
tagad maziņš- kamēr
izaugs jauns lācplēsis...Sadzirdis
tautas Vaimanas/ļeņins /

Apzināt- kāpēc košļā, un kāpēc tā košļāšana sāp... Principā- vienkārsi darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un profesionālisma kritērijiem- tad tas viss pārējais - blakusparādības, nebūs tik svarīgas.. Zinot, ka prieksniecei tāda daba, vai darba stils- neatslābt, domājot, ka cilvēks nu ir izmainījies..

Vai sunci mīlēs tapat kā bērnu? Nē. Mīlēs- bet savādāk.

Pēdējais teikums, otrā daļa.   

tad esi pelēkais kardināls vai robots...padari un ej. Ja darbs ir radošas profesijas, bez saskarsmes neiztikt---un škēpu laušanas.
Varbūt esi teicama grāmatvede un iemantoji uzticību godīgi padarītajam

Tās ir dažādas mīlestības- kas var pastāvēt arī vienlaikus, viena otrai nemaisot..