tik laid man iet.....

Hm..var, bet negrib darīt , "prošla ļubojv, zavjaļi pomidori"(JOKS)

Izskatās kā dzeja..bet sarakstīts prozā..

Viena sena-sena dziesmiņa:
Raug, roze zied!
Es, bitīte, pieskrienu
Un noskūpstu tās šķīstas lapiņas,
Iekš kurām medus rasa sakrājās.
Tā stalti zaļo, lapo, zied arvienu;
Tāpēc man sirds it jautri dzied:
Raug, mana roze zied!
/Ansis Līventāls/

Kamēr mīlam mēs dzīvojam   
Dzejolītis labs   

Un tu šai lielā brīdī biji klāt?!

Manas domas saskan ar An Das. Tas, ka par mazu nevarīgu būtni rūpējas ir pašsaprotami, jo viņa bez vecāku -pieaugušo gādības nevar iztikt, līdz ar to sanak diezgan pamatīgi mainīt ierasto dienas kārtību, atsakoties no daudzās savām velmēm un iegribām. Bet sevi ziedot pilnībā...nu ne, tas jau ir atkarības paveids.

Nezinu gan , abi ar brāli esam vienādi mīlēti un arī lutināti bērnībā tikām abi bez atšķirības!   

Lai kļūtu laimīgiem, Jums ir jāsaprot, ka dzīve ir tikai viena. Ir jādzīvo sava dzīve, ne cita. Savā dzīvē Jūs esiet valdnieki un neļaujiet, ka citi cilvēki vai lietas Jūs novirza no ceļa.

Tikai bērns nedrīks just, ka viņš ir pats svarīgākais pasaulē - izaugs bandīts.

Max Max - zaļie pirkstiņi !   

Patiesi un skaisti vārdi !   

Es arī par kompaktumu !   

Max- apsveicu un saprotu to prieku- kad tava puķe dzīvības pazīmes deva- laida pasaulē---- tu esi tikpat kā tētis.

man liekas, ka tad esi vēl 2x svarīgāks sev-jo bez Tevis visa ligzda/perējums izputēs.
kuri nav izlaisti- tie aizlaižas

Max , tad jāiet tur , ar savu dziesmu kur - jūra bur ...

kad kakenitei berni bija-tadsuņi i ne tuvu istabai

sarullé vilni kà trubinu,un paskaties

Pukém varu,M.Pûkis!
..tai lapai vél viena lapina priekshà..ieruléta vél tik

Tu pratīsi lolot savu Rozi , Max ..., kad - satiksi to ...