Klusēšanas sudrabs vērtīgāks par runāšanas zeltu , ja to izkausētu lej sietā ..

tikai zirnekļi mušas tīklos gaida....---bet pirms tam---auduši, vietu izvēlējušies...un skatās kā tās Krīt. Viņam par labu.

Atmiņā uzpeld kāda teikti vārdi ,,Ik mirklis , aiziedams , ir sevi piepildījis !,,   , ja padomā , tā ir .Tāpēc jāaizpilda tie mirkļi , Sandij , nevis jāgaida, lai aiziet pa tukšo .

Ziema te katru gadu---ierasts ritms dzīvē ļauj paredzēt un būt gatavam priekšā stāvošajam. Tāpēc vasarā domā jau uz priekšu. Un nebūs panika, kad ieraudzīs sniegu pagalmā.

Tas noteikti tiem, kas nevēlās šūpoties

šupoles, kas turpina vēzēties tukšas, bet neviens vairs nenāk---nav vairs nepieciešamas---skumš grausts tas skaitās! , kas mūžigi atgādina sen bijušo. Kā pamestas kolhozu laiku fermas...-nostaļģija nav nekas labs.
Iesaku ierīkot  jaunu spēļu laukumu krāsaiņām atrakciju celtnēm....---lai skan čalas

R.R.

..Ventspils...auksta skaistule bez dvēseles.....un cilvēki-neteikšu  gan , ka sirsnīgi!!!n

Cilvēks ir laimīgs...
ja viņam ir ceļš, kam sekot...
ja viņam ir zvaigzne, uz ko tiekties...
ja viņam ir sapņi, kas dzīvei piešķir krāsas...

Ar atmiņām ir tā viltīgi gan..ja nav situāciju, kas atgādina par bijušo (vietas, cilvēki, lietas, darbošanās joma utt.), tad tās šupoles uzšūpojas retāk.

Cik savādi- atmiņas ir kā šūpoles, kas turpina vēzēties arī vēl tad, kad nav vairs neviena, kas gribētu šūpoties......

Plikam , bez jumta virs galvas,  bez darba, bez iztikas- arī tā stresa būs pietiekoši.
Vienkārsi- nevajag visas minētās štelles uztvert kā obligātā stresa avotus.. bet pieņemt kā normālu dzīves sastāvdaļu..izvēles .

Patiesā dzīve - tas ir katrs mirklis , ko nodzīvojam. Ar savām izvēlēm un lēmumiem, darbiem un domām.Ar vai bez cilvēkiem... tās jau ir detaļas..