jaa saprotu parko tu runaa ( Skaarlet ) ....   , tas ir mokochi ..., sirds lenam mirst aiz brunam ...tai saulesgaismu vairs neredzet ...Janu ...

katram savs viedoklis, savs izteikšanās veids, vai es to pieņemu vai nē, tā ir mana darīšana.

Kad ir apnicis,kad sāp,ap savu sirdi izveidot granīta čaulu un nelaist nevienu sevi sāpināt.....šis padoms jau ir izskanējis,bet kur lai tādas bruņas ņem,ne nopirksi ne ziemsvētku vecītim palūgsi,lai dāvanmaisā atnes.....

...nuu vispar nakotnee daudz jau nau labi skatities mes jau katrs kautko panojam amm domajm un sadalm laiku pa posmiem ....mes visu dalam ...darba veiktos projektus atiecibas sadalam pa soliem un savu dzivi pa gadiem un ta talak ....
Civeka dzive ir brinumaina lieta ...reizem rodas jautajums ..ko mes cheit vispar daram ...ja jau mus vaja vien vioenigas neveiksmes ...sapes un nespej redzet saulstarinu ....sava dzive tad varbut laiks aiziet uz citiem medibu laukiem .

njaa labs jautajums ....Skarlet ...ka vis beidzas .....lauj man padomat ...

Sākas ar neapzinātu smaidu...bet kā beidzas?!

Maximus,tu iesaki man zīlēt kafijas biezumos vai pētīt zvaigžņu ceļus?!Bet varbūt lūkoties pēc kristāla bumbas?!Tad, ja kas,būs uz ko vainu novelt.

...tu saki ...par uzmanisanos lai nesapetu ....lai netiktu sapinati un likt sapet kadam apzinati vai neapzianti ....laikam tas ir neizbegami ...varetu saukt par mijiedarbibu ...kautvaij ar skatienu akd ei pa ielu redzu pretim nakam skaistu sievieti vai viireti tu uzsmaidi ...un kad paeij garam kec es taa dariju ...tas ir neapziants vai dalejs refleks ..tas taa notiek un ...ta vis sakas ...

dvēsele nesairst putekļos, tai ir nodarīts pāri un vajadzīgs tikai laiks lai to mierinātu un padarītu stipru.

Maximus, esmu gan uz tās robežas pastāvējusi... Jā brīdināt varbūt var, bet notiks,kam jānotiek agri vai vēlu, tā vai citādi....

Tas viss vairak vai mazak ir savsatrpeju saistits , nevar katru no ta visa adalit ... , es to uzmanisanos taa biju domajis ka ...mes nespejam ieskatities nakotne bet dazi spej ...

Tad ticēt tam,kas saka lai uzmanās vai tomēr sirdij....bet varbūt veselam saprātam?!

domāju,no vienreizēja klupiena mīlestība -īsta-nekur neaizies,ja tā tiešām īsta.ja tas kļūst par paradumu,tad gan.

Anja ....vai esi bijusi tuvu pie naves linijas ..? ja tu taa saki reiz ...un ir cilveki kas tas redz ...un spej bridinat lai uzmanas .

Maximus gluži manas domas

Mēs neesam visi vienādi, ikvienā sēd maziņš egoists, kas citu skatījuma liekas dīvaini, kaut mums pašiem tas ir pieņemami.

  Ja par mušmirītēm... Es, no meža mājās ejot, ja vien atrodu kādu jaunu, svaigu mušmirīti...pagaršoju.../izņēmums- zaļās- tās es negaršoju/...Dzīva un... varbūt kādam liksies dīvaina, bet tā nav mana problēma...

....bet mes tachu esam kaa jua cilveki kuri ir vienmer ...izslapuchi pec milestibas ....kaut vai islaicigas bet ne vienmer prats ir ats kas atura no taa .

...Maximus, nav likteņa un nolemtības.Mēs paši visu uzceļam un nojaucam gan pilis,gan būdiņas.Ir tikai IESPĒJA  un IZVĒLE ...pārējai mūsu pašu rokās.

Būtu jau labi,ka nevajadzētu sirdi salauzt putekļos un to atkal mēģināt salabot,bet vai vienmēr mēs esam vainīgi,kad savas sirdis uzticam nepareiziem?Vai tas nozīmē,ka nebijām ieklausījušies savā sirdī,domāju ka nē, jaklausās ne tuikkai sirdī,bet arī veselā saprātā.