Piekrītu, Tev Viva, katram savs...

no cilvékiem,kuri Tevi pietiekosi nenovérté,ir pat jàmûk:)

Ja nebūsi izlasījis grāmatu, noskatījies filmu kādu vērtējumu vari dot, ja nezini ko atklāj pēdējās lappuses un kadri, tas pats ir arī attiecība pret cilvēkiem, jo pirmais priekšstats bieži  var izrādīties maldīgs.

Nevar pazaudēt to, ko nevar pazaudēt. ir lietas, kas IR, - pašas par sevi, neatkarīgi no mūsu gribas un iedomām. Agri vai vēlu mēs saprotam, ka tās ir lietas, kas ir un paliek... Es ticu tam, ka pat tad, ja savā dzīvē speram pārsteidzīgus soļus - turp vai atpakaļ - , pienāk brīdis, kad mēs tiekam atsviesti vietā, kurā mums bija jānonāk. Jā, laiks varbūt izniekots... Bet varbūt mēs citādi neko nesaprastu, nenovērtētu un neiemācitos.
Laikam jau šobrīd vispareizāk ir palikt tajā vietā, kur esam.
Dievs tāpat noliek visu pats savās vietās - gribam to vai ne...

parasti nav jābūt vienīgi kā skatītājam šajā dzìvē. Mūs nesaved nejaušības, bet pirms pievelkās līdzīgs ar līdzīgu nostrādā pievilkšanās spēks. Ir jāmēģi dot otru iespēju tam, kurš pēkšņi kļuvis garlaicīgs uz šīs dzīves takas, -dodot dzīves dzirksti atspirgumam...
Tā kaut kà    

Lily , tas katram ir savādāk ..., arī smaržas ir dažādas - noturīgākas , gaistošākas , un - mūžīgas ...

Rita, paskaidro...kā aiziet no sevis nodalīšanas aspekta?

Man patīk šī anekdote:
Sēž mežā Vērsis un lauva, dzer aliņu. Lauvam zvana mobilais telefons. Lauva paceļ :
-Jā , jā mīļā, tūlīt braukšu mājās, protams, mīļā arī veikalā ieiešu.
Vērsis ņirdzīgi:
-Tu nu gan esi lupata, kā sieva zvana tā -jā mīļā.. tūlīt braukšu mīļā... Es gan sievu nolieku pie vietas!
Lauva atbild:
-Tu nejauc divas dažādas lietas. Tev sieva ir GOVS - man sieva ir LAUVENE.

Anij , mēs katrs esam maza Visuma daļiņa , sīksīka ..., viena no krellītēm bezgalīgā pavedienā , kuras savērtas vienā pavedienā   ...,
kur nākamā krellīte turpina aizejošās dzīves pavedienu ..., viss ir mūsos , un iet caur mums .Saskaņa un mīlestība liek mirdzēt krellītēm   , vientulība un naids dara tās blāvas un aukstas ...

Aiziet no sevis nodalīšanas aspekta.

jaa ja ....vinas jau ka man Piepuschch   ta es gar Zemi ! ....   ....un tad Vetra peinemas speekaa un tad ..un Tad ... sak   miila zibenot ...

Ar laiku zūd, Viva, arī smaržas...atmiņas paliek, bet vai tām ir spilgtas izjūtas? Varbūt-jā, ja  nav izdzīvotas līdz galam attiecības...

JAP ! tiechi taa ! ...Maxs ....jaa es aceros ...nuja ari Tur ir savas  atmionas par bijuso ....bet tas bija loti sen atpakal .

Bet kur Tev radisies ta negarlaiciga ?

Var jau būt ... bet reizēm gadās aizvērt neintresantu grāmatu un aiziet uz garlaicīgu kino  

piekriitu..ljoti labi teikts..un citreiz ja juuti ka kautkas kljust par smagu...ari tad ir verts aiziet....jo velak noteikti bus vel smagaak

Mēs esam ceļotāji, kas devušies kosmiskā ceļojumā — zvaigžņu putekļi, kas grie­žas un dejo bezgalības virpuļos un mutuļos. Dzīvība ir mūžīga, bet tās izpausmes — nīcī­gas, īslaicīgas un pārejošas. Budisma pamat­licējs Gautama Buda reiz teicis:

"Mūsu esība ir tikpat īsa cik rudenīgie mākoņi.

Es raugos, kā dzimst un mirst būtnes, un man liekas, ka es skatos deju.

Dzīve ir kā zibens atspulgs debesīs, tā aiz­plūst kā straume no stāva kalna."

Uz brīdi mēs esam apstājušies, lai satiktu cits citu, lai iepazītos, lai mīlētu, lai dalītos cits ar citu. Šis mirklis ir dārgs, bet tas nav bezgalīgs. Tas ir mirklis mūžībā. Rūpējoties cits par citu, daloties sirdsmierā un mīlestībā, mēs cits citam dāvāsim prieku . Un tad mēs varēsim teikt, ka ir bijis vērts piedzīvot šo mirkli.

/ ...vien mirkļi, kad lidojam ...... un reizēm arī krītam.... /

Mairitu , dvēseļu telefoniem savi noteikumi ..., reiz otrā ierekstīti , tie nav izdzēšami vairs ...

Nevis varbūt, bet pilnīgi konkrēti...jāaizver,  jāaiziet un jāšķiras...

Anij , atnāk laiks , aiziet laiks ..., paliek tas , kas neatņemams mums , dvēselē kas slēpts ...