Tie instrumenti taču nedilst.

Nu klāt jau atkal vēl viens rudens
Un lapas dārzos dzeltēt sāk.
Kā acīs glāstošs avotūdens
Viss senais atkal prātā nāk.

O, pagājība maigi grūtā –
Kāds salds un nenovēršams krusts!
Nāc katrā manā domā, jūtā
Kā baudījums vēl neizjusts.

Lai vēlreiz savu dzīvi redzu,
Ko laimīgs nodzīvojis es
Ar bieži asiņainu plecu,
Kā spējis – uz šīs pasaules.

Nāc, lai es atkal otrreiz jūtu,
Ko pārcietusi mana krūts.
Kaut tas par nāvi smagāks būtu,
Kas kādreiz pārdzīvots un gūts.

Reiz gribu izdzert dzīves spelti
Līdz dibenam kā dzērājs traks,
Lai zinātu, ka ne par velti
Šeit dzīvojis un cietis – Čaks.

Ai,mairit,tas naida plauktiņš jau pagalam noputējis un aizmirstībā grimis   

Trula paliek - kad instrumenti nolietojās ..

Vispār jau ...    Tikai - vai netaisies šo ikonas vietā likt  

Jurij,Mīlestībai nepietiek ar sīkumiem.

Kāda tad ir trula mīelestība?

Maija,kaut nu tā naida plauktiņš būtu mazāks.

Naids arī kļūst par ieradumu - tikai nenotrulinās ...

  Naids, tāpat kā mīlestība, barojas ar katru sīkumu, un tam noder itin viss.

Mēs parasti mīlam tos, kuri mūs ienīst,

Mēs ienīstam tos, kurus vajadzētu mīlēt.

Pasaule ir apgriezta kājām gaisā,

Bet tā jau ir dzīve grūtību pilnā.

Jādzīvo tajā ar dvēseli savu,

Piepildi to ar labo un slikto,

Un Tu attapsies, ka esi laimīgs,

Piepildīts un atvērts jaunam,

Kas rauj tevi dzīves jumā,

Izbaudi to un nešaubies pt TO!!!!

Mainīga gan - viņa notrulinās un kļūst par ieradumu ...

/Nekas,nekur nemētajas,viss smuki un kārtīgi salikts plauktiņā/..

Ja tā būtu taisnība - mēs jau kādu būtu nolinčojuši ...

....es ari esmu izdomajis ....Vedus .... ...
Meitene - Mezonite
Puika     - Murmuliits  ...   

Ne vienmēr tā mīlestība ir mainīga.

Naids ir pastāvīgais lielums , bet mīlestība - mainīgais  

Patiesi vārdi !    atliek vien atkārtot bloga virsrakstu ...

Nē ... ja tādi darbotos - mes nepiedzimtu ka pilnīgi idioti  

Evitai     !