Mēs zinām, ka neesam tādi, kādiem, pēc mūsu domām, mums vajadzētu būt, tādēļ mēs sev šķietam nepareizi, jūtamies apmulsuši un uzskatām sevi par negodīgiem. Mēs cenšamies slēpties un izliekamies par to, kas neesam. Rezultātā mēs jūtamies nepatiesi, un, lai slēptu to no citiem, valkājam sociālās maskas. Mums ir bail, ka kāds pamanīs, ka mēs neesam tie, par ko izliekamies. Mēs vērtējam citus, salīdzinot viņus ar savu ideālu, un, protams, arī viņi tam neatbilst.

. Mēs to izveidojam, bet tas nav īsts. Līdz ar to mēs nekad nebūsim perfekti. Nekad!
Sapratuši, ka neesam perfekti, mēs noliedzam sevi. Tas, cik stipri mēs sevi noliedzam, ir atkarīgs no tā, kā pieaugušajiem veicās ar mūsu personības laušanu. Kad esam pieradināti, mēs jau vairs neuztraucamies par to, vai patiksim citiem. Mēs nepatīkam paši sev, jo mēs neatbilstam pašu izveidotajam ideālam. Mēs nespējam sev piedot to, ka neesam tas, kas mēs gribētu būt, jeb, pareizāk, neatbilstam saviem priekšstatiem par to, kādiem mums jābūt.

Vairāk par visu mēs cenšamies izpatikt tiem, kas mūs mīl — mammai, tētim, brāļiem, māsām, mācītājam, skolotājiem. Cenzdamies viņiem patikt, mēs radām priekšstatu par to, kādiem mums jābūt, taču mēs neatbilstam šim priekšstatam.

Eiii, vai Krūmu Desants nevarētu pārslēgt raidīšanas režīmu uz uztveršanas  ...

Katrs saskatīs ko citādu- jaunu dāmu, krāšņā tērpā ar kuplu apkakli un galvasrotu, vai dāmu gados,... Tapat- būs atšļkirības, ko saskatīs vairums dāmu, ko- vairums kungu.. Sis ir klasisks piemērs, lai demonstrētu mūsu uztveres dažādību...

...man patīk -
ievads šis ...
vai vilties neliks -
puika man ...

Tu patiešām domā, ka ar šitadām spēlēm=- kurš kuru- - viltībā, vainas apziņas iedzīšanā, pseidodraudzībā, u.t.t.- tālu tiks?

Sveiks,melni baltais!

Pieradināšana ir tik iedarbīga, ka dzīvē pienāk brīdis, kad nevienam vairs nevajag mūs pieradināt.

tev mākoņi peldēs acīs
tai klusā jūnija naktī
un viens puika tev kaut ko sacīs

Viva,man šķiet,ka būtība atklājas ik skatienā,ik rokas pieskārienā,smaidā,attieksmē,to nevar tik viegli noslēpt,bet maziņš ,mazītiņš stūrītis tiešām vajadzīgs,bet ne tikai grūtiem brīžiem, arī svētkiem,tiem svētkiem-kas pieder tikai tev..   

A kur apelsīns ...
būss , vai  ne -būssss...

Valdi ..., Tu saviļņoji mani ...
kurpes tiek nolidinātas kkur ..., kkāda tur nezkāda kalna kamiesī ...,
manas pekas sarkanās frotē zeķītēs uz Taviem abiem ...- maniem !
Ejam lūkot , vai tur , aiz kalna , ir zaļāka pļava ...

Viņa redzēja, ka viņš ir mainījies, ka no viņa acīm un balss staro kaut kas skaists. nina pamanīja, ka viņš vairs neko un nevienu nevērtē. Viņš vairs nebija tāds kā citi.
Viņš saprata visus, bet viņu nesaprata neviens..........

man ir tikai divi - abi Tavi, kāp kaut ar kurpēm   un nekad zemē nenometīšu

Hmm..., kkā to apmatojumu lāgā nevaru saskatīt ...

Vai viņa tālāk nedrīkst ... - Drīkst !!
Es gribu uz pleciem kājās stāvēt , tad apvārsnis vēl plašāks būs   ...,
tikai , ja apsolies stingri aiz potītēm turēt un nenomest zemē   ...,
tādas nostalģiskas bērnības atmiņas uznāca ...

..pārdomām labs, bet neziņa paliek..!

Dikti ierobežota izvēle ..., a kur paliek - eiropieši ar apelsīnkrāsas apmatojumu ..., a