oj, nevaru. kā runāties, tā ērzelis, bet pie darba vecs kleperīts.

Šodien pa gaisu vien...pa gaisu vien........

citos stāstos notiek pretējais, acīmredzot, jānēm vērā no kurienes tumšādainais ir nekad neparakstītos uz divu minūšu poti

Nebeidzamam, mūža garumā?   

Aiz loga pūkainas sniegpāŗslas krīt
Un lēnām savijas pēdējā valsī.
Vēl salušās peļķēs spoguļo rīts
Un aukstas debesīs zvaigžņu balsis.

Bet blakus pavasari jau jūt,
Iet ziema prom ar uzmestu lūpu.
Ar laukiem un mežiem vēl kopā būt...
Bet visam dabā jau citas rūpes.

No ziemas atvadās saules stars,
Strauts, atraisījies no ledus skavām,
Jau strauji joņo, kur pavasar’s
To smaidīdams sagaida vītolu gravā.

Tur piesaulē lēnām pamostas mežs,
Nost purina sniega pelējumu.
Tas kautrīgu skatienu kupenā vērš,
Kur sniegpulkstenīts sāk starojumu...

Nāk dabas mošanās mirkļa prieks
Un pirmās dzīvības trauslā dvesma...
Tik aizkustinoši mīļa mums šķiet
Sengaidītā pavasara vēsma...

Katram savs, Romi... mans gan

Ne mana cūka,ne mana druva,Mārtiņš nav mans favorits...

Jā, patiesībā, ļoti cilvēcisks, ļoti sirsnīgs un tik talantīgs...joprojām netveru, kādēļ tā?