audzēju istabas augus,adu,vasarā-daivings,ziemā-slēpes.

Es eju dejās..
Zimēju dīvainus zīmējumus...

Vai tev nav tā bijis,
Ka pasaule šķiet tevis izgudrota,
Kad ziedi un koki
No zemes ir tevis saukti,
Un tu nemaz neredzi,
Cik daudz uz zemes ir draņķu.
Un, ja arī redzētu,
Nespētu atcerēties, kad esi tos taisījis.

Nav- un viss.
Ir tikai gaišais un varenais
”I R”-
Gaišā saudzība vājam
Un rentgena redzība aklam,
Un silta zeme,
Un arī apautas kājas
Basas.

Ojārs Vācietis

uzrakstit gan velos seit tomer
par savu dzimto zemi ka latviju.
sie vardi nav tavi,tie kautkad rakstiti.
tie rakstiti tad kad cilveks caur gibu bij spejigs
dot savu no sava,jo tas prieceja sirdi.
ir ta,ka apspiesto likumu del
cilvekam aizspiezas ari elpa.
latvietis neuznem tiru gaisu,patikamu veju tomer tas neizjut,
jo nav speka,
prieks,kas ir dabigs un ir speks,vins ir apspiest un netirs.
to es izjutu virs visas latvijas zemes
kas no cilveka mutes nak,tas tomer uziet debesis.
un maz ir cilveku,kas uz gaiso nakotni cer.
bet es nemetu savu cepuri nost,kaut virietim pienemts to nesat.
ja virieti skata no cepures,tad nu kada tam cela sieviete trapas.

Nu ko Tev pateikt...visnotaļ moders uzskat...atliek filologiem pienjemt, ka Juus un Tu rakstaami ar mazo burtu un es ar LIELO! :)))

jā,rodas jaunas attiecības.piekrītu.

Uzsmaidi pati sev

Domāju AIDS nav joki tā ir izpostīta dzīve....

Nu patīk man viņu dziesmas....

Ja nepazīst tad jau dvīņus arī nevar atšķirt...

Čiv riv, Rižulīte, kārtējā burvigajā Tavā blogā

Tā nav ticība . Tā ir Latvija!

Ah ši mīla.

Paldies,Ilga Man arī patīk šī dziesma..

Jāni,es to zinu,sapņi ir dvēseles ceļi,zemapziņa,kas runā..

sapņus jāmāk iztulkot---tie daudzko izsaka kas mūs sagaida nākotnē!!!!!

Iekšēji izstāties.

Tas ir tas, kas jāiemācās.

Par ko tādu Puņķutapu slavēt?
Vai par to,ka līdzcilvēki tādam ir kā musurņiks,kur savas likstas un neveiksmes izsviest?
Es tādus gaudojošos sūtu ratā-nelaipojot-pa tiešo!
Starp citu-te tādu papilnam-nedod tādam ēst-atļauj paņaudēt par štruntīgo dzīvi!

Katram pašam jātiek ar savām lietām un ne-lietām galā.

Ir draugi, ar kuriem reizēm tomēr padalies, nespēj čivināt kaut-ko - nez-ko, ja kaut kas smacē nost.
Bet-
tā NAV žēlošanās!!!! Tā ir nepieciešamība tikt uzklausītai.

Draugi sapratīs- ir jādabū tas burbulis ārā.
Zina- brīžam tas palīdz- izteikt.
Lai atkal smaidītu. Ikdienā. Ne vienmēr vieglajā.