Manuprāt, tās ir divas dažādas lietas- pieņemt to otru tādu, kāds nu viņš ir, un piedot.Pie- dot- atdot atpakaļ, to , ko saņēmi un vēl klāt piemest, lai sirds mierīga. Vai vienmēr tā vajadzētu? Labāk ir - izprast kādēļ cilvēks kaut ko darīja tieši tā, un tad lemt- attaisnot to vai nē. Pārējais- prasīt , lai mainās- tā būs jau manipulācija , var jau mēģināt, bet arī- nez vai sanāks un vajag. Atgādināt par trūkumiem- arī lomu spēlīte- es/labais, tu/sliktais, vai arī- tu /sliktais, es/upuris.Tās tad nav patiesas un līdzvērtīgu partneru attiecības, bet gan savu problēmu risināšana uz cita rēķina. Abpusēji.

Vārds ''apsolu'' ir liels vārds!

Tas ir liels ļaunums, rādīt ļaunu priekšzīmi un būt par apgrēcību kādam no šiem vismazākajiem. Jēzus saka, ka „tādam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un noslīcinātu jūrā... Apgrēcībai jānāk, bet vai tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība” (Mt.18). Ziniet lasot šos Jēzus vārdus un tos pārdomājot man pašam trīsas skrien caur kauliem par atbildību, kas mums ir uzlikta pret, šiem vismazākajiem, pret mūsu bērniem. Labi padomājot, tad tiešām bērnībā un jaunībā ieliktie pamati ir izšķiroši visai tālākajai cilvēka dzīvei. To jums apgalvos arī jebkurš mūsdienu psihologs. Un tas uzliek uz mūsu, kā vecāku pleciem milzīgu atbildību. Ne velti Luters sacīja apmēram šādi, ka „nav augstāka darba Dieva priekšā, kā audzināt savus bērnus .. un ja tu jautā, ko labu man būs darīt, tad pietiek ar to, ka tu audzini savus bērnus ticībā...” Un šajā audzināšanā, protams, piedalās tiklab gan tēvi, gan mātes. Bet šodien, kā mātes dienā es gribētu īpaši izcelt tieši jūs. Arī šodienas rakstu vieta norāda uz mātes īpašo ietekmi uz savu bērnu. Timoteja tēvs pēc tautības bija grieķis un nav nekas teikts, ka viņš būtu bijis ticīgs. Drīzāk pretēji viņš būs bijis īsts pagāns. Skatoties šodienas baznīcās gribās domāt līdzīgi. Pilni soli ar ticīgām sievām, bet vīru pavisam maz. Precīzi Timoteja situācija, kad māte ir ticīga, bet tēvs tālu no patiesības. Un tomēr tieši mātes ietekme šķiet Timoteja dzīvē ir izšķirošā. Mātes un arī vecāsmātes sirdī, kā lasām mājoja „neliekuļota ticība”. Tā bija īsta, bezviltīga, skaidra ticība uz Kristu. Bērni ļoti labi prot izšķirt, īstu no viltota. Viņi ļoti ātri pamana vai tava ticība ir tikai vārdos vai arī tā tiek izdzīvota darbos. Reiz kāds ir sacījis, ka : „vislabākais Bībeles tulkojums, ko es pazīstu ir manas mātes tulkojums. Viņa pārtulkoja Bībeli dzīvē un dzīvoja to mums priekšā..”

Un viņi ir laimīgi,vai ne?

lasu un acu priekšā nostājas( NOKRĪT)šitie kovāŗņi!!!

Dzeivaaju bez ruubezaam un man viss lobi

As ar, ar tewi

Samaluus, tas puorbavdeets

Viss kas beja vairs nabous - izbeja

Tas iispeejams,ja duumaa

Es sapnī jutos laimīgs -
silts vējš bija atpūtis tālu vasaru...

Es dzirdēju Tevi dziedam.
Redzēju baltajai ābelei dārzā
noritam dzintara asaru
un sauli debesīs ziedam.

Tu nāci no lauka mājās.
Tavos matos bija sapinies
rudzu lauks balts,
bet acis pilnas mirdzošām ilgām.

Es skrēju ar basām kājām
pa ziedošām smilgām
Tev pretī.

Lidoju kā vēja nests putns
pār pieneņziedu pļavām
un jutos laimīgs -
tik laimīgs
kā reiz bērnībā savā...

Kad atvēru acis -
ne bērnības vairs,
ne Tu,
ne sapņa -
nekā.

Vien skarbās ikdienas rūpe
kā pelēks ūpis
skrāpējas logā.

Alfrēds Krūklis

Nav tādas vajadzības - pagaidām  

Jauks     

Pamēģini!
Pamēģini būt par idiotu ar rozā brillēm uz acīm...
Pamēģini ļaut mīlestībai brīvi dzīvot Tavā sirdī,lai varētu
to dāvāt arī citiem!
Vai tas ir viegli?Pēc visiem sitieniem neuzcelt apkārt sienas
un noslēpties aiz tām?
Manuprāt,tikai patiesi stiprs cilvēks ir spējīgs dzīvot nebaidoties
iznākt no mūriem pasaulē ar atvērtu sirdi,nebaidoties ,ka tas viņu var arī
nogalināt!

Atkarībā no cilvēka izauksmes...vieniem Prāts+ EGO par otriem es paklusēšu

apziņa ir tikai ES daļa. tad jājautā par ko ir runa- apziņu, Es, dvēseli, Ego..?

Ir gadījies.

Vai tad kād Tu esi aizmigusi, Tevī ir domas, izvēles, šaubas...bet Tavs ES vai apciņa taču nav zaudēta...apziņa ir kaut kas cits

apziņa aug ar katru mūsu domu, izvēli, šaubām.. apziņai nav robežas līdz kurām to iepazīt. manuprāt.