Arī tas ir vērts...
Ja kādu dienu Tev būs sajūta, ka gribi raudāt, piezvani man. Es neapsolu, ka varēšu likt Tev smieties, Bet es apsolu, ka raudāšu kopā ar Tevi. Ja kādu dienu Tev gribēsies aizbēgt no visa, nebaidies, bet piezvani man. Es nesolu, ka lūgšu Tev apstāties, Bet es došos kopā ar Tevi. Ja kādu dienu Tu negribēsi nevienu dzirdēt, Piezvani man. Un es apsolu būt ļoti kluss.
Bet ja kādā brīdī Tu zvanīsi…un Tev neviens neatbildēs, Steidzies ātri pie manis, jo, iespējams, šajā brīdī Tu būsi vajadzīga man.
Draugu īstās sarunas rodas no klusēšanas.
Svarīgs nav tikai pateiktais, bet arī vērts ir tas, ko nevajag izsacīt...

no kura laika curkas sievieti verte ka sievieti kautkas jauns   vaitad curbani butu religiju un domasanu mainijusi

Paldies   pagaidām gulēt neiešu  

Es zinu, ko gribu un pie kustoņiem sevi nepieskaitu  

.....par padarīto...

Nu ja, te jau skaidra atbilde, jaiet citā lauciņā spēlēties, kur būs abpusēja sapratne, tad nebūs arī nodevības.

Labsrīts, melisa!   Ir tas viss to vērts, patiešām   
Jauku svētdienu!

Reti, kad skatos atpakaļ...........iedarbojas izvēles programma  

paldies, Romi, burvīga dziesmiņa!   Ja Tu par degunu pielaikošanu- neapšaubāmi!
Ļaudis vispirms mēdz pielaikot sirdis, vērtību sistēmas...tad tikai tos degunus u.c.

Visi iemīlamies un mīlam ...vīrieši to izrāda savādāk, un izpratne par vārdu "mīlestība" ir pilnīgi cita.
Z. Mauriņa teica - neprasi no egles ābolus, un no ābeles čiekurus.
Es iesaku, negaidi no vīrieša savu izsapņoto mīlestību, bet baudi tādu, ko viņš spēj piedāvāt.

Piekrītu Hildai -   

Dzīve ātra ir kā limuzīns,

Salda tā kā saldais sarkanvīns,

Skaista tā kā saule rītausmā

Katram viena viena vienīgā.

                       Guntars Račs

Lai jauks Tev rīts! Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi !!!!!!!!!!!!!!!!!!

Man liekas,nekā laba nebūs.

..un...vai tas ko mainiis..?

tas patiesaam ir skumji...bet viirietis ir speejiigs miileet...tacu taads tev ir tikai viens...iistais...jaasagaida...ljoti jaagaida...naaks....

līdz pienāk rudens
(nu tās sārtas kļūst)
un viņu prāts jaunus apveidus gūst
tik pienākot pirmajam salam
tās, šķiet, sapratušas kaut ko līdz galam
un rudens vējam esot klāt
tās mētājas pie manām kājām
tad grābsim lapām kapu kopas
krītot pazaudējušas tās savas labās domas
mās aizvedīsim tās uz masu kapiem
tā darām mēs jau gadiem

nu klāt ziema
(lapas sāk jau pūt)
un atkal spītējot salam
tās kopā brūk un drūp
lai balta sniega sega
kā pēdējā lūgšana pāri tām krīt
lai pasaule aizmirst šīs lapas
lai aizmirst jau rīt

Kāpēc gan nē! Ir jātic ,ka kaut kur ir tavs vienīgais...