Vairočka apstiprina par karavānām,ierīkojam!Priekšā aizliksim VEFiešus...
Savām raķešu bāzēm un vienībām aizliksim VEFiešus priekšā(ja atklājuši),bet Vairočka lai apcer-kā Valdība tekstus par Verbļūdiem!(karavānas iet tālāk)!Apstiprinu!
Ne jauna, bet man ļoti mīļa dziesma; TEV
Katram jau, Frēzija, ceļš līdz šodienai bijis cits. Protams, ka tādus mūs, kādi esam, veidojis gan labais, gan ne tik.
Man patiess prieks par Tevi!
Bet es nespēju un nevēlos melot vairs pati sev. Lai spētu tālāk stiprāka un priecīgāka. Protams, šī atziņa neradās vienā dienā.
Man dārgie cilvēki, kuru vairs nav TE, ir ar to mani, kas esmu šodien. Man nevajag konkrētas vietas vai noteiktas dienas, lai viņus samīļotu, un pateiktu nepateikto, visvairāk jau mammai. Bez konteksta ar daudziem pagātnes notikumiem, kurus nevēlos pārcilāt.
Tas nav Noliegums, tā ir mana iespēja būt tai, kas esmu
Lai dzied un darbojas pa Jūrmalu,smags fizisks darbs-raķešu bāzes(un ne tikai).Rainis.
B.P.Karpovičš,lai dzied un darbojas pa Jūrmalu,mēs ceļam raķešu bāzes(un ne tikai).Lai neiespringst-smags-fizisks darbs.Rainis.
Sveika, Ingrida!
Atmiņu takas ir daļa no manas dzīves, es to nevaru un nevēlos izsvītrot, kaut vai, - cilvēka vairs nav, bet jauki ir atcerēties kopā būtos brīžus, arī ar vēl dzīvojošajiem, es dzīvoju tagad, bet pagātni noliegt nevēlos, vēl jo vairāk....., tajā nav nekā, kas man nodarītu sāpes, vienīgi, ja nu - skumjas ....
Paldies, Vasilij, es Tevi arī mīlu
... tikai tenkas, receptes un utt...... un burvīgus svešfoto, ja būs vēlēšanās uzmeklēšu pati
Ja Tu esi Robots, tak uzh i bytj, prinjato, jo Robotiem savas dzīves nav
Britniju Spīrsu ieteicu un katru nedēļu sazāļot!Apstiprinu,Karpovičš!(un ne tikai Elizabete).
Sievmātes fazendā mums tie spaiņiem nāk ! Dalām radiem un draugiem ..
Sveika, Frēzij!
Ar tām atmiņu takām ir interesanti.
Pavisam nesen, runājoties ar meitu, netīšām pieskāros vienam atmiņu fragmentam, otram.. Un - uzvējoja kas tāds, ko nevarēja nepamanīt arī mans bērns, sakot: "Mammiņ, labāk nevajag."
Es nezinu, neesmu īpaši domājusi par to, bet tad, kad atcerējos ko foršu, virspusē uzpeldēja ne gluži tas jaukākais, ne manos vārdos, bet iekšējās sajūtās. Arī norokot kko, šķietami - atbrīvojoties no tā, tas tāpat ir un paliek mūsos. Un nav ko mānīt sevi skaisti appušķotām frāzēm.
Nevēlos pagājušos gadus, it īpaši - vispēdējākos, tos nevajag, nav vērts cilāt. Lai tie, ar visu gaišo, ar visu sāpīgo, paliek mierā.
Man ir šodiena, un ticu ļoti, ka arī rītdiena.