Juri zini - vissu vajagot  paspēt darba laikā un pa prēmiju....

...nu sievietēm jau patīk,ka neko nenojauš...

Un labi , ka nenojauš..tā greizsirdība to nabaga cilvēciņu tak var tikai nobeigt

Juri...kas tas par joku..ja nenāk par to smējiens..?

Tas ir tik vienkārši --- kāmēr nebiji- aiz žoga kaiminiene iestādīja zemenes -kuras ražo līdz vēlam rudenim...un dilles jaunas neredzēji...???un ceriņi decembrī zied...daba rotaļājās...
Un kad man nozaga truseni---kurai bija mazi trusēni--- no sākuma raudāju -- bet pēc tam nodomāju --- tiem ''bomžiem'' vairāk vajadzēja --ka man.. .

draugi taču,kas tur ko svērt un mērīt

Tur aiz žoga vienmēr zāle zaļaka, bet tas tik pa gabalu. Parkāpjot cita sētā , paša uzreiz kļūst košāka un mīļāka. Tāpēc nekāroju sveša labuma, manējai sētas pusei nav ne vainas. Un tas no manas puķu dobes      

mani iet labi

neko

man kaut kā vieglāk nepalika no viņas apsveikuma, iemetu pie pakuriem. būtu lādzīgāk, klusiņām to naudu noziedojusi kādam.

Cik ilgi vel pats pavilksu...nevaru spriest...atraitnis...smags fizisks darbs,diez vai sagaidisu karogu ar seru lenti.

Blakusesosa bernudarza kadam bebsim tetis,vai mamma-vina saule...tadel karogs seru ieloka-bedigi-pavisam bedigi

Gunta!!
Pie manis- līst un viss- pelēks.. nekas.. Neskatoties uz visu, lai laba Tev šī diena!!  
Ingrida, no sirds.

Gabaliņu gaišuma no manis... , gabaliņu no Tevis - pasaule gaišāka taps !   

Ceļā uz Cēsīm šosejas malā ieraudzīju pavecu omīti, kas pārdeva dažādas paštaisītas lietas.
Šādi cilvēki mani parasti skumji saviļņo... Kļūst tik žēl, ka šādā vecumā ir jāsēž aukstumā un jācer, ka kāds piestās, lai par pavisam mazām naudiņām iegādātos kādu puķīti vai nelielu ābolīti.
Es pabraucu šai sievietei garām un galvā traucās tūkstoš domas un sarunas. Par visu negatīvo šajā pasaulē, par nesenajiem notikumiem Parīzē un Beirutā.
Mana sirds sažņaudzās un es nedomājot metu auto riņķī.
Tuvojoties omītei viņa uzreiz sāka satraukti rosīties un piekārtot savu necilo galdiņu ar precēm.
Izkāpu un prasīju, vai tad kāds arī piestāj pie viņas. Omīte laipni un ar smaidu atbildēja, ka kāds jau piestājot gan un iegādājoties kādu ābolīti.
No maka salasīju visu savu skaidro naudu, kas diemžēl bija vien kādi divi eiro un noliku uz viņas galdiņa. Vecā kundze omulīgi prasīja, ko tad es gribēšot. Teicu, ka neko, tik piestāju, lai kaut nedaudz viņai atstātu.
Ja vien Jūs būtu redzējuši viņas seju - patiess pārsteigums un šoks.
"Nē, tā taču nevar! Paņemiet šo ābolu maisiņu, lūdzu."
"Nē, nē, man ābolīšus nevajag. Pati braucu tagad uz dārzu pakaļ"
"Varbūt tomēr paņemsiet? Varbūt šos pušķīšus?"
"Paldies, bet man tiešām nevajag. Varēsiet pārdot kādam citam."
Vecā kundze neļāva man iet atpakaļ uz auto un ieķērusies rokā satraukti prasīja: "Nu, kurš Jums patīk labāk? Baltais vai dzeltenais? "
Es smaidot atbildēju, ka dzeltenais un viņa šo pušķīti man stingri iespieda rokā. Pateicos viņai un gandrīz jau kāpu mašīnā, bet omīte sāka raudāt ar savām nosalušajām rokām aizspiedusi acis.
"Kāpēc Jūs raudāt? Neraudiet!"
"Tā neviens nekad nav darījis. Kā es varu neraudāt?"
Piegāju viņai klāt, apķēru un teicu, ka viss taču ir kārtībā, lai neraud, citādi man arī būs jāraud. Viņa nedaudz nomierinājās, vēlreiz man pateicās un ar smaidu sejā māja, kad devos prom.
Un tad es domāju... Cik maz vajag priekam? Cik maz ir nepieciešams, lai uzlabotu savu un kāda cita dienu!
Mani šie divi eiro par nabagāku nepadarīja. Esmu pārliecināta, ka tie arī viņai patiesībā neko daudz nedeva. Bet sirds siltums! Tas atsver visu un mūsdienās tas pietrūkst - daudz par daudz.
Muļķīgi strīdi, ikdienas nevajadzīgā steiga, kaut kādi principi, ekonomiski izdevīgākā rīcība. Viss! Viss mums ir kļuvis svarīgāks par cilvēkiem un savstarpējām attiecībām. Vai tas viss tiešām ir tik ļoti sarežģīti?
Turpinot ceļu, atpakaļskata spogulī redzēju, ka mašīna, kas brauca aiz manis arī piestāj pie pavecās kundzes.
Mana sirds smaidīja.
Varbūt tomēr ir iespējams mainīt pasauli? Pa mazam gabaliņam, pavisam nedaudz...

Ineta , lai cik skumji arī nebūtu ..., jāatzīst - liela daļa taisnības Tevis teiktajā ...,   pastiepta roka un tās nekaunīgās/pieprasošās acis Tev pretī - dod !   tādiem - eju garām .   Palīdzu vairāk tādiem , par kuru patiesajiem dzīves apstākļiem zinu konkrēti .
Nesen netā izlasīju stāstu par kādu gaišu cilvēku , jo arī tādi pie mums - IR !     kaut vairāk - būtu ...

Tavs minējums šoreiz ->garāmmm ! Vasilij ...  

Laba doma un interesants izpildījums, darbojas godprātīgā sabiedrībā.
Esmu skeptiska, diemžēl.
Lai arī nesen Rīgā veiktais sociālais eksperiments ar izkritušo maku parādīja, ka vairums cilvēkiem godaprāts ir vietā, tomēr esmu skeptiska, jo zinu, ka ļoti liela daļa pārtiek no negodīgā ceļā iegūtām vērtībām, nav kritiskās domāšanas, ir milzīgas kļūdas domāšanā. Tā pati ubagošana ir zaudējusi savu jēgu-tagad tas ir bizness, un ubagotājs vairs neizraisa žēlsirdību.

.... man te vnk nav ko- piebilst.
Es patiešām vairs nevēlos- mīlēt; tai pat laikā- vēlos ļoti!!! .. Es negribu atkal- sāpēt, kad 100x vieglāk- paspēlēties- tāpat... ak, D., ja es zinātu, ja vien zinātu- kā vieglāk/labāk- man!!!, es sekotu tam, ko Tu man- saki!!!!!!! ........... bet Tu jau klusē, kā vnm; klusē, klusē, klusē...........

.... Tu zini??? Bet tgd, paskatoties sev nozīmīgos Cilvēkus, šajos- kalamburos, man acis platas!!!! - atpazīstu gan!! .. kaut skatos uz visu- ar skepsi, redz!!- trāpīgi gan!! ;))