Anita, tev taisnība dažkārt veselīga kritika ar vieglu ironiju nemaz nav par skādi, bet, ja tas process ieilgst un vairs nekas nav labi,  nedz skaisti, etc. ...tad jau paliek žēl cilvēka  

Andropauze var izpausties tikai tev....un tikai tev zināmā visai savdabīgā veidā...kašķīgs nūģis esi...bet tas ir pārejoši par pārējo tev pastāstīs māte Gūgle. Es domāju, ka ar šo mēs būtu sarunu izsmēluši.

Rudens šobrīd ļoti skaists.
Nu jā, vienmēr ir kāds, kas mēģina kur nebūt iečurāt - upē vai blogā, tādi dīvainīši ar savdabīgu izpratni par skaisto. Visur cenšas atstāt savas bioloģiskās pēdas.
Laikam senču mantojums - iezīmēt teritoriju.

Tie, kuri jūtas tik saderīgi ar savu instrumentu...diez vai šukurēsies to dvēselītē..drīzāk iepazīs no ārpuses katru tās vīlīti

Īsti jau tā nevar teikt, Laim, nav jau slikti, ka zini, cik maksā, kur ražots, kas un kā. Ir jau pietiekoši daudz talantīgu bērnu, kuriem interesē arī kas vairāk, gan skaņa, gan ritms, gan mūzika, gan skaņdarbi, arī saruna ar savu instrumentu. Man paziņai meitiņa kā sadegusi uz trompeti, meklē, kašā naudiņu, kā labu instrumentu nopirkt.

Es par to, ka ir satikti  arī galīgi bezsirdīgi, necilvēcīgi  un ciniski filantropi - cilvēces labdari, un neticami labdarīgi nabagi.
Nu jā, vieglāk laikam dot ar mantu, nevis dvēseli.
Ja padomā, pat indulgences atkal sāk baznīcas ieviest.
Tātad ir iespējams par garīgo maksāt ar laicīgo.

Patika Anitas doma...ne tik daudz materiālā puse ir šī mēraukla...arī garīgi bagāts cilvēks var būt materiāli bagāts un otrādāk

Jocīgi, savas dzīves galvenos vīriešus esmu satikusi tieši tad, kad galīgi sev nepatiku. Un vismazāk jau nu  tobrīd gribēju kādam patikt, drīzāk jau galīgi otrādi.   
Laikam jau liktenis skatās ar citas krāsas brillēm, viņš ne vienmēr pamana, cik stundas esi kopta salonā, un cik tas izmaksājis.  
Bet pašapziņa gan nav zaudējama, viņa šad tad aizstāj visrūpīgāko make up un vissmieklīgāko situāciju var padarīt par visnozīmīgāko sākumu nopietnām attiecībām.

Vai maz mūsdienu bērni meklē atbildes un skeletus pašā instrumentā?...atver planšeti un viss info kā uz delnas..vēl noskaitīs , kur ražoja, no kādiem materiāliem un, cik maksā šī dāvana...un maršēs pa mājas pagalmu tālāk

Pēc bloga tēmas saprotu, ka tomēr tā mēraukla materiālās dabas..Bet jā, Anita, pagriež šo visu no garīgās puses, tad tik tiešām cits skats paveras..

Varbūt mēraukla tomēr cita - ne materiālas dabas?
Un tad gan - gluži cits tas atskaites punkts.  
Vai nu tu ar  sirds mīlestību bagāts, vai nabags - viņa ne pieaug, ne iet mazumā - daloties ar citiem. Jocīgi, dažiem tas šūpulī jau ielikts, bet pārējiem - jāmācās ar kļūdu un izslēgšanas metodi - visu dzīvi.
Nu nekāda sakara  cilvēcības īstajai būtībai ar taustāmu lietu piederību vai to trūkumu.

Nekad  taču nav tā, ka  cilvēkam nepieder  pilnīgi nekas vai pieder pilnīgi viss.
Vairāk jau tās tikai  paša ilūzijas vai citu priekšstati par patieso lietu stāvokli.
Varbūt tāpēc arī netiek cilvēce īstā skaidrībā par savu patieso būtību.
Nu  nekādi neatklājas cilvēka īstā daba, miljardi gudru foliantu filozofi sarakstījuši - un nekā, maskojas cilvēks, un viss...

Viss ir tik relatīvs mūsu dzīvē, ja tā padomā.. Mums vienlaicīgi var piederēt viss un tai pat laikā nepiederēt nekas! Bet liktenis vai kādi  citi augstāki spēki  cilvēku ik pa laikam pārbauda dodot viņam daudz ko..un vai viņš spēj to novērtēt un atņemot dažreiz visu..Vai mēs spējam pateikties par to kas ir? Vai mēs spējam izdarīt secinājumus, ja tiek atņemts kaut kas? Nezinu.. te var ilgi diskutēt par šīm lietām.. Bet jā- pilnībā piekrītu, ka cilvēku būtība atklājas tieši grūtībās un arī  tieši tad, kad ir pāpilnība!

...un tad laikam iestājas ilgi kārotajs miers  

Nu ja, tā ir...kaimiņi tik pēc laika attopas uzjautāt! Kas tais klavierēs, vijolēs, bungās iekšā.Pateiktu uzreiz, lai nesaiņo pat vaļā!

Pacietība-izdzīvošana. Nezinu, kā mainītos, ja man piederētu viss? Pašapziņa būtu augstāka, labāk justos.  Es tikai minu... Manu būtību, raksturu, dvēseli  nemainītu. Tā domāju, piedzīvojusi neesmu.

Ir blogi kā mākslas darbi, ir parunāšanai, ir emociju izvirdumi, ... man šķiet, ka visiem atrodas vieta netaa, turklāt , ja esi palaidis savu blogu (mākslas darbu utt.) atklātībā, tad arī atsauksmes var būt visdažādākās.
...mani tik mulsina tas, ka pēc ierakstiem netā dažam labam izdodas piekarināt birkas kā reālam cilvēkam.
Patika bloga ieraksts, korekts un trāpīgs, kā arī daudzi Gunas dzeju un attēlu blogi mūzikas pavadījumā, tiešām redz, ka īr bijusi vēlme izveidot ko interesantu, ..nu un kas, ka tas pilnmēness temats atkārtojas, tas mēness ir viens dīvains radījums, iespaido mūs, un katrreiz sanāk jauna dzeja.

Nu nav jāuztver virtuālā pasaule kā neizbēgama realitāte. Ja tajā neiesaisties, neklausies, ko sveša tante (onkulis) teica, tad arī nervus nebendēs sveši ieraksti. Nespriedīsim par cilvēkiem pēc ierakstiem, tie ir tikai daļa, maza daļiņa no reālā cilvēka.

Ticēt var visam kam, arī tam, ko viens par otru sastāsta, bet, vai tā ir realitāte?
Lai laimīšu daudz šai dienā, mīlam paši sevi un ieklausamies sevī, šad tad dialogs noder!

...skumji,ja pie jums bija zemestrīce un pārtrauca jūsu dialogu...nu žēl,ļoti žēl..

Jā, nesaprotu .... šeit nav neviena mana bloga!!!
Pastāsti kas ir Valdoxsāns un, kā izpaužas andropauze ....?

Pa televizoru gan skandina.Tu būsi mans vergs.